veidols -

terapeite bija palūgusi uzzīmēt savas emocijas. tā bija indigo ūdens lāse, kas tūliņ atvienosies no mākoņa, bet atvienošanās izskatās pēc žņaugtas rīkles, pēc neelpošanas un nerunāšanas. pilei dibenā dur divi uzasināti gaisa ērkšķi. pilei pašai ir divi ilkņi – viens no tiem kož gaisa ērkšķim, bet otrs, kas ir vislielākais, dur pilei pašai mugurā. pili glāsta dzeltens un rozā, tā ieelpo rozā un tās izelpa ir dzelteni rozā.

es gribētu plaukt kā narcises pumpurs, kas atlokās no iekšpuses uz āru kā zvaigznītē novilkta āda un smaržo, smaržo, smaržo un rāda debesīm savu drīksnu, savu putekšnīcu, bauda vēju, un bzzzz mani glāstītu kamene! bet šai narcisei smeldz mugura, krakšķ kauli, sāp acis un ir besis, un tā ir salocījusies mazā sevis ienīšanas un žēlošanas lodītē un grib aizvērties, jo centieni sevi kādam paskaidrot šķiet bezjēdzīgi, un tas sadusmo. esmu noguris no visiem jūsu vaibiem un visiem saviem paņēmieniem, ar kuriem cenšos tikt uztverts kaut aptuveni. es tad nu te pabūšu savītušā pumpurā, un, davai, ja komunicējam, tad tikai telepātiski.