veidols -

vakar sajutos kā bērnības maziņais, kautrīgais, neveiklais puisītis, kurš no vecāku svešajiem viesiem slēpjas tumšā vannas istabā. tikai tagad es esmu liels, pats biju pie svešajiem aizbraucis, sēdēju pie galda un neko neteicu, tikai smaidīju un dzēru vīnu. mūsu izvietojums telpā bija apļveida, tas diktēja sarunu struktūru – viens runā, pārējie klausās. es sev piedevu (neatceros arī, ka pats pret kādu klusētāju būtu izjutis kairinājumu), es biju izlādējies, un man nebija nekā tik svarīga sakāma, lai sev pievērstu pārējo acu starmešus. es daudz labāk jūtos viens pret vienu. es tikai domāju, vai tas bija nepieklājīgi – tā sēdēt un klusēt, pat ja esi aicināts. es varu iztēloties, ka kāds tur varētu redzēt augstprātību, bet es apsolu, ka nē – es tikai visus apbrīnoju, bet tiesāju pats sevi.

jūra un vējš mani mierināja. iekāp slapjās smiltīs, atstāj tur zoļu nospiedumus, pakāpies atpakaļ un skaties, kā jūras viļņi tos izdzēš. atstāj zoļu nospiedumus kāpā un skaties, kā vējš tos aizpūš. dzēšgumija ir mierinājums.

cilvēkiem autobusā ir dažādi hobiji. kādam patīk skaļi ņurcīt plastmasas maisiņu 10 minūtes no vietas, citam runāt pa telefonu ar ieslēgtu skaļruni (šķiet, ka artūram esot anālā fisūra? es gan nezinu, kas šis artūrs ir). daži iesāk pa telefonu runāt pirms brauciena un tad turpina runāt vēl pusstundu, un ne par kādu steidzamu lietu, bet par ikdienu. nez kā tas ir - nespēt nosēdēt pašam ar sevi ne brīdi? kāda tante telefonā ik pa laikam pietuvināja un attālināja radio staciju ikonas, dažkārt uz kādas uzspiežot un sabīstoties, kad telefons sāka skaļi skanēt. es laikam gribētu sēdēt blakus sev. es tikai snaužu, stundu skatos uz mākoņiem vai lasu grāmatu, un vienīgais troksnis, kas no manis izsprūk, ir kluss smiekliņš par fernandu pesoa. man patīk sarauties tādā skoliozes čokurā, kurā neaizskaru blakussēdētāju ar savu elkoni. dažkārt gan man no sēdēšanas sāp dibens, gribētu izstaipīt kājas. čurāt gan man pārsvarā negribas, bet ja tomēr sagribas (čurāt vai pastaipīt kājas), domāju par marinu abramoviču, stundām nekustīgi sēžot pie galda. lai arī es mazliet mokos, es mokos ar baudu! tā nu es tur sēžu – labākais pasažieris, un man ir prieks jums pakalpot! maisiņš vaig?