Cēlgāzes

Senos laikos, kad vēl nebija izveidojušies ezeri un upes, bet bija tikai viena liela ūdens tilpne un viena liela zemes strēle, dzīvoja mazs, divkājains cirslītis. Viņam katru dienu bija jāceļas 7:30, lai ietu apraudzīt savus labības laukus, puķudobi un lielo, dziļo aku, kur mēdza iekrist vardes. Noejot gar labības vārpām un sarkano magoņu dobi, viņš aplūkojās vai nevajag izvilkt kādu neveiklu vardi, kad tas bija izdarīts, viņš gāja atpakaļ vispirms pie magonēm, apravēja tās no nezālēm, aplēja ar no akas atnesto ūdeni. Katru 1dienu viņš vienu magoni noplūca un ielika savā krekla krūšu kabatā. Tad viņš gāja apraudzīt labību, padzenāja peles un putnus, kas lasot kritušos graudus un meklējot tārpus allaž izbradāja labības stiebrus. Cirslītim tas diezgan kretinēja, bet tādu tīru, tiešu ļaunumu jau viņš neizjuta pret šiem kustoņiem, daļēji tas bija tamdēļ, ka putnus viņš apskauda to lidotprasmes dēļ, bet peles par to, ka ja tās tiktu baigi aizvainotas, tās varētu viņam sadot ķobī, jo peles parasti bija lielākas nedaudz par pašu cirslīti.

Visa vasara pagāja diezgan mierīgi, un raža jau sāka nogatavoties. Arī magones bija nometušas savus sarkanos plīvurus un jau vējā grabēja. Bija traki jāuzmanās lielākā vējā iet gar magonēm, jo varēja izbirt melnās sēklas ārā un uzkrist cirslītim uz galvas, un ja mēs zinām cirslīša izmērus, tad saprotam, ka tāda viena magones sēkla varēja uztaisīt brangu punu cirslītim uz galvas. Tad kādu dienu, pēc nakts, kurā bija liels vējš, viena no magonēm bija nolūzusi un uzkritusi uz akas, ai, ai, tas bija nelāgi. Cirslītis tabūja uz 4 labības vārpām nolīgt peli Ņirbaci, kurš palīdzētu nocelt magones masīvo kātu nost. Kad viņi to izdarīja, cirslītis paņēma no vagūža savu mazo rokas zāģīti un sazāģēja magoni, un nolika šķūnī uz ziemu, ko kurināt, kad birs sniegs un sals pirksti. Kopuma darīt bija daudz ko arī citās dienās, bet šodien vairs nevaru pastāstīt, jārasē.

P.s.
Cirslīti sauca Dacjūks.