Vegānblogs

Nezināju, ka šis blogs raisīs tik plašu rezonansi, bet, šķiet, cilvēkiem tomēr ir, ko teikt. Tas priecē. Jo vairāk diskutējam, jo vairāk tas liek domāt. Un dažreiz — arī pārskatīt ēdienkarti.

Par gaļas ēšanu bieži runā kā par personisku izvēli — kas garšo, kas pierasts, kas audzināts ģimenē. Taču, ja paskatāmies uz šo jautājumu no ētikas viedokļa, piemēram, no utilitārisma pozīcijām, aina kļūst mazliet neērtāka.

Utilitārisms, kuru pārstāv tādi domātāji kā Pīters Singers (Peter Singer), pieprasa maksimāli palielināt labklājību un minimizēt ciešanas. Šī pieeja nešķiro pēc sugas — ja būtne spēj ciest, viņas intereses ir jāņem vērā. Dzīvnieki noteikti spēj ciest. To apstiprina gan novērojumi, gan neirobioloģiski pētījumi. Tādēļ viņu ciešanas nav mazāk svarīgas tikai tāpēc, ka viņi nav cilvēki.

Tomēr lielākā daļa gaļas mūsdienās nāk no industriālās lopkopības, kur dzīvnieki dzīvo apstākļos, kas rada ilgstošu fizisku un psiholoģisku diskomfortu. Pretstatā tam cilvēka ieguvums — baudījums, ieradums vai ērtība — ir īslaicīgs un objektīvi maznozīmīgs. No utilitārisma viedokļa šī maiņa — milzīgas ciešanas pret īsu baudu — nav ētiski pamatota. Šeit tiek pieļauta morāla kļūda, kuru Singers sauc par sudzismu — uzskats, ka vienas sugas ciešanas ir mazāk svarīgas nekā citas, tikai šīs piederības dēļ. Tāpat kā mēs vairs nepieņemam rasisma vai seksisma principus, mums būtu jābūt konsekventiem arī attiecībā uz citām jūtīgām būtnēm.

Protams, ideālu pasauļu nav, un utilitārisms neprasa pilnību. Bet tas piedāvā skaidru kritēriju: ja rīcību var aizstāt ar alternatīvu, kas izraisa mazāk ciešanu, mums būtu jāizvēlas tā. Mūsdienās vegānisks uzturs ir viegli pieejams un pilnvērtīgs — tātad šī izvēle kļūst ne tikai iespējama, bet arī ētiski vajadzīga.

Latvijā joprojām valda pārliecība, ka “mājās audzēts” nozīmē arī “labs” — gan garšas, gan ētikas ziņā. Jo īpaši tas attiecas uz olām. Vārdi “lauku olas” vai “mājputnu olu dzeltenumi” tiek piesaukti ar tādu siltumu, ka brīžiem šķiet — cilvēks nevis ēd vistas ovulāciju, bet gandrīz jau sarunājas ar putnu.

Taču realitātē tā saucamās “ētiskās alternatīvas” bieži ir tikai estētiski pārveidots nežēlības modelis. Olas joprojām nozīmē, ka vistas ir selektētas, lai ražotu cik vien iespējams bieži, līdz tas iznēsā viņu organismu. Gaiļi — kas nespēj dēt — joprojām pārsvarā tiek nogalināti neilgi pēc izšķilšanās. Un joprojām, beidzot savu “produktīvo” fāzi, vistas tiek nosūtītas uz kautuvi. Vai vistas dzīve kļūst kvalitatīvi labāka tikai tāpēc, ka viņai ļauts pakasīties pagalmā? Jā, varbūt uz īsu brīdi. Bet gala rezultāts ir tas pats. Ja cilvēks uzskata, ka būtībā viss ir pieņemami, ja tikai dzīvnieks “nedaudz pasmaidīja pirms nāves”, tad tā nav ētiska konsekvence — tā ir nosacīta anestēzija vainas apziņai.

Var, protams, pārdot sev šo mierinājumu. Bet fakts paliek: “cilvēcīgi” nogalināt kādu, kas negrib mirt, joprojām nozīmē nogalināt. Un “ētiski ekspluatēt” kādu, kas nevar piekrist ekspluatācijai, joprojām ir ekspluatācija.