vectiigjeris' Journal

I do never speak of myself such words as "chosen one".

Bērnībā redzēju tādu vecu āziešu kino par cīņas skolu. Zēns aizgāja pie skolotāja un teica, ka vēlas iemācīties cīnīties. Skolotājs lika slaucīt grīdas, krāsot sētu utt. Zēns prasīja: "Kādēļ tu iznieko manu laiku, vecais niekkalbi?"
Skolotājs teica: "Ja tu neproti slaucīt grīdas un krāsot sētu, tu nevari iemācīties kung fu."

Tā ir patiesība. Es vienkārši publiski atzīstos, lai spodrinātu savu karmu. Viss tas vājprāts par manu dzīvi, īpaši par bērnību, ir patiesība. Man ir hemofīlija un sens pentagrammas gredzens, man bērnībā iespēra zibens, un es vienatnē iemācījos lasīt apmēram stundas laikā, kad man piegriezās gaidīt kaut kādā rindā uz skološanu. Tad visus skolas gadus es biju visdīvainākā olimpiāžu laureāte.

Es būtībā kā Einšteins.

Ja kāds vai kāda grib šodien Koknesē nomētāt mājas ar tualetes papīru, DM Instā vai Feisā. Bet būs jāguļ ar mani vienā istabā manā gultā vai uz paklāja.

Esmu arī single, ja kas. Wink wink!

Bet man interesē tādā ziņā tikai vīrieši ar ekipējumu, tā teikt. Tāda gaume. Lesbietes var gulēt uz vingrošanas paklāja.

Šodien jau beidzu, bet varu arī vēlreiz.

11 mēneši pagājuši, nedaudz spiež šī sajūta. Nu, vismaz apmētāt mājas ar tualetes papīru?

Braucam ekspedīcijā uz kaut kurieni? Come on!

Niklāvs no manis atkal mīž, so jautāt nevietā.

Rūdolf, tu vecais LOL, es patiesībā daru to, ko parasti - braukājos pa senvietām. Tu tak vnk neesi apveltīts ar humora izjūtu. :D

Jūs esat garlaicīgi. Sen būtu piecēluši dirsas no beņķiem un atbraukuši ekskursijā pa ļoti nozīmīgu, vēsturisku pārvaldniecības centru. Bet nē - sēž Rīgā un dirš pretī, ka es tāda un šitāda. Stulbeņi.

Rūdolfs vnk ir urbanizēts asfalta augs. Mums nav nekā kopīga. 2022. gadā mums bija mīlas afēra.

Niklāvs domā, ka es grasos viņu indēt, lamāt, sist, ko vēl, neatceros.

Rūdolfs agrāk nemaz nebija nekāds smalkais kundziņš. Viņam bija pamatīgas eksistenciālas problēmas.
Lai kādu gribētu pie sevis uzņemt, vispirms ir jāiepazīstas. Pie manis arī nevar katru dienu dzert.
Tagad strādāju sezonas darbu, būs komandējumi. Nebūtu prātīgi atstāt Niklāvu ar maniem vecākiem.

Forši kolēģi, vienmēr humorā. Darbs ir sports ārā vasarā. Ienesam mežu pilsētā. Sākumā bija smagi, bet pieradu. Komandējumos man būšot atsevišķa istaba. Būtu lielākas izredzes, ja tāds Niklāvs spētu vismaz nopozēt, ka es viņam patīku kā sieviete, bet tas laikam ir bezceris.

Esmu kapos. Mirušie sveicina.
Kopš notievēju, man visu laiku salst. Tagad varētu būt kādi 60 kg, nez.
Es nevaru atstāt dzerāju ar savu ģimeni, kamēr braukāju apkārt un nodarbojos ar apzaļumošanu.

Viņam gana liela pensija, lai atrastu kādu vecu dzīvokli ciematā, varu pa brīvdienām apciemot. Ne rolands, ne ķelle neatradīs. Ir arī mājas pieejamas. Laukos īre ir ļoti lēta.

Ja paņem kredītā viensētu, vispār var plītēt uz Vella paraušanu, neviens nesūdzēsies. Par 10 000 jau var dabūt zemi ar nolaistu ēku avārijas stāvoklī. Ja nav darba, ņem instrumentus un labo. Materiāli pilns mežs, visi kritušie koki tavi. Aka noteikti būs, sausā ateja arī, elektrība, malkas krāsns.

Nu, bļe, nu, tad jāsūta uz to programmu, kur skalo dzērājus.

Vispār es Niklāvam ticu par to, ka indēts. Psihoterapijas prezidentam varētu būt ķēriens uz medikamentu iebarošanu.

Mežs mani mīl un pieņem, cilvēki mani nemīl, viņi izliekas.
Es visu dienu slēpjos no balles, jo man vairākkārt ir darīts zināms tas, ka, vien esot normālā komunikāc8jā, kur izrādu atsaucību, visiem traucēju. Izvēlējos pavadīt dienu senās drupās.

Mans brālis ar mani nevēlas sarunāties jau apmēram 7 gadus. Viss, ko pasaku, tiek uztverts kā traucēšana.

Vispār ir tā, ka cilvēks, kurš mani it kā glāba no ex, man slepus baroja kaut kādus medikamentus, no kuriem miglojās redze, vēmu, neko nesapratu. Nepanesu psihotropos medikamentus. Un tad mēģināja nozagt gredzenu un izvaroja. Situācija man ir labi saprotama. Pēc tam ir grūti uzticēties. Bet vajag atmest alkoholismu.

Toreiz savācu visas mantas un ar rokām pārnesu pa ielu uz superlēto apartamentu.
Man ir pilnīgi skaidrs, ka nedarbojās viens.
Kā aizbraucu, tā galva darbojās normāli, kā Rīgā, tā tikai migla. Viņš tos lika visur. Publiskās ēstuvēs negāju uz tualeti, kamēr nebiju visu apēdusi un izdzērusi. Mana kļūda bija tā, ka pārāk vēlu no viņa sabiedrības pilnībā atteicos. To vienmēr nozēloju.

Viņam sakārojās pievākt to pašu leģendāro pentagrammas gredzenu.
Nez, ko viņš ar to būtu darījis. Tam pat nav proves.

Es jau tieši pēdējā laikā sajutu viņa enerģiju, gribēju normāli sarunaties, kad būs laiks, bet šim atkal mīziens no manis.
Es to gredzenu atradu mājās lādītē ap to laiku, kad man iespēra zibens. Biju tiešām mazs bērns, iebāzu to slēpnī, vēl joprojām tas ir ar mani. Vēl joprojām gredzena patiesā izcelsme ir man nezinama. Tas ir speciāli kalts no 5 daļām.

Godavārds, es nemeloju, man patīk visas dziesmas par sociālajiem citplanētiešiem. Mana dzīve ir kā laumu pasaka, ja ņem maģiskos elementus selektīvi. Tāpēc es pavadu laiku vienatnē - daudz. Es nevaru iekļauties starp cilvekiem, tas nav iespējams. Viņi bieži man netic un čakarē dzīvi.

Reizēm es jūtos kā hobits, reizēm - kā Saurons. Varbūt kalts kādā pilī. Varbūt nāk no Daugavas dzelmes.

Kovidlaikā bieži redzēju sapni, kur tādi mazāki pentagrammas gredzeni bija bedrē Daugavas dzelmē pie kādas senas leļļu mājas, tie bija tur sabiruši. Tā vieta ir starp dendrāriju un Jaunjelgavu. Arī agrīnā dzelzs laikmeta zobens kaut kur ir. Tad vēl slepenie Rīgas tuneļi, ne tikai metro.