Man ļoti patīk pirmais septembris. It kā rudens sākums, it kā joprojām vasara (sevišķi — kopš vairs nav aktuāla skolas atsākšanās), bet vienlaikus atgādinājums, ka viss reiz beidzas un sākas no jauna. Man ļoti patīk dzīves pārejamība, tas, ka otras iespējas vairs nebūs — ķer mirkli vai zaudē to. Tieši šīs pārejamības apziņas dēļ esmu iesaistījusies daudzās lietās, par kurām tagad ir vislabākās atmiņas. Tieši pateicoties tai, esmu veidojusi savu dzīvi tādu, ka man pat īsti nav ko nožēlot. Ja nu vienīgi, ka tādu to veidot sāku tikai savos padsmit gados. |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |