vardotaja

Šonakt sapņoju, ka es un Viņš apprecamies. Bez jebkādas ceremonijas, kaut kādā haotiskā sporta laukumā... apmaināmies gredzeniem. Šis sapnis mani padarīja laimīgāku nekā jebkurš cits no līdzīgas tematikas, taču dažāda izpildījuma sapņiem līdz šim. Laikam jau tāpēc, ka kāzas ar Viņu man neasociējas ar pasākumu — tās asociējas tikai ar brīdi, kad beidzot sāksim dzīvot kopā arī ikdienā.

Tālāk bija parastais "mūkam un slēpjamies no slepkavām" sapnis. Un tomēr tā gaitā ik pa brīdim uztaustīju savu gredzenu, un visas briesmas kļuva maznozīmīgas, gredzenam Viņu atgādinot.

Dumji un bābiski. Bet, gadiem ejot, pieķeros Viņam jo dienas, jo vairāk.

Lieliski. Nebeidzu sajūsmināties par dažu ļautiņu intelekta kalngaliem.
Saņemu draugos vēstuli no kāda nepazīstama:
- hello how are you
Atbildu:
- Fine, thanks.
- nice
am adrian now in riga
and you
- My name you already see and my location I prefer not to reveal.
- i like your eyes sweet
i wish we meet
where you live
- As I already told you, I am not willing to reveal my location. I do not intend to meet you anywhere as well.
- why
am not bad man
- So what?
- dont be racist
i like your eyes
what you do in life [šis, lūk, ir melnais]
- Racist? You must be nuts. Just because I'm not running to meet just anyone who happens to tell me a compliment? Since you just brought up the topic, the real racist here is - apparently - you. Good bye and I hope not to hear from you ever again.

Nobloķēju. Nedomāju, ka šis būtu no maniem overreacting gadījumiem, ja reiz cilvēks nav spējīgs pieņemt visparastāko noraidījumu.