Tā sajūta

Tā vien šķiet, ka Tu esi pats mīļākais cilvēks uz pasaules. Mēs ejam ārā, beidzot sāka spīdēt saule. Arī tur.

Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka nav lielākas vērtības par brīvību. Par to sajūtu, kad esot kādam blakus, tu vari būt tieši tāds, kāds tu esi. Brīvs, patiess, kails, sauciet to kā vēlaties.
Un tikai tādu cilvēku tu vari uzskatīt par savu draugu. Cilvēku, kura priekšā tev nekas nav jātēlo, nav jāizliekas par to, kas tu neesi. Nav jāizdomā tas, ko patiesībā nekad neesi darījis, tikai tāpēc, lai otram patiktu.
Bet šis stāsts nemaz nav par brīvību. Tas ir par to šauro robežu, kas ir starp draudzību un mīlestību. Vislielākā vērtība ir, ja cilvēks, kuru tu mīli, ir arī tavs tuvākais draugs. Tavs labākais sabiedrotais, cīņas biedrs, dvēseles radinieks, sauciet to kā gribiet.
Tu vari visu mūžu mīlēt kādu, bet šis cilvēks tā arī nekad var nebūt tavs draugs. Draudzība bieži vien pārtop mīlestībā. Bet mīlestība reti kad - draudzībā. Kad tu kādu satiec, kas nāk vispirms - draudzība vai mīlestība? Un kur ir tā šķietamā robeža, kas atdala abas šīs sajūtas? Un vai vispār tāda ir? Vai vispār ir iespējams mīlēt kādu un būt viņam draugs?
Es ticu, ka ir tādi gadījumi, kad tu esi kādam draugs un mīļākais. Ir jābūt. Savādāk nevar.
Kad tu vari atkailināt otra priekšā, ne tikai savu ķermeni, bet arī dvēseli. Tā - līdz galam.

Glāze ūdens

Krīt debesu aizkars tukšā visuma priekšā
Uz galda glāze ūdens un viss tajā iekšā
Tik maz ir vajadzīgs šai plašumā telpas
Jo lielāka pasaule jo vairāk trūkst elpas

Kā nosargāt gleznu ko aplaupa ota
Balts audekls dzīves ir košākā rota
Smagi kruzuļu putni tavu tukšumu dala
Šī dzīve nav krasts tā ir vientuļa sala

Tev ir jāiet un jāiet tikai paliec uz vietas
Tev pieder dzīvot mīlēt vien trīs lietas
Aiz rītdienas nekas nesāksies no jauna
Būs kā mūžīgi bijis dzims brīvība no kauna

Tava nemaņa un kritieni liek atgriezties un sākties
 Līdz debesis glāzē iemācas neapmākties
Un mazais visums pār tevi kā modinoša rasa nolīst
Tavi pieredzes kilometri ir tikai viens solis

Divas pasaules caur tavu esamību traucas
Tās it kā ir viena taču nekad nesajaucas
Garām glāzei uz nakti ved nāves noblietēta taka
Tur it kā vajadzētu beigties bet izlien mēness un ir tev aka

Ir vai nu meli vai nemeli tikai nav patiesības
Tu negribi nomirt jo nav tādas beigties gribas
Kaut kam tuvam bet neredzamam tu čuksti: Es nāku
Jo tu zini ka nomirt ir vienīgais sākums

 Nav debesu aizkars tava visuma priekšā
Uz galda glāze ūdens un zvaigznes iekšā
Aiz loga zem ielas dus tava svētā kauli
Viņš debesīs lūdz lai kļūsti par sauli

Tikai nopūties un ej savā tālumā tuvā
Tik daudzi taču palika guļot un neatguvās
Tev nevajag vairāk kā palikt uz vietas
Dzīvot mīlēt un nemirt vien trīs lietas

/K. Dimiters./

Un, pie velna, kāpēc vienmēr tiek uzskatīts, ka dzeju iespējams rakstīt tikai tad, ja esi nelaimīgs?!!!
p.s. man liekas, ka es drīz sākšu atkal rakstīt. neesmu to darījusi jau gadiem.

Šo es nekad neaizmirsīšu. Tas ir kaut kas. Fantastjika!

http://www.youtube.com/watch?v=NBXMnIUC89w

pilnīgi gandrīz apraudājos..