es aprāvos aiz viena teikuma kas nejauši izspruka man no lūpām.Tā ir ļoti bieži,bet par šo bezsakaru es gribēju nedaudz teikt.
vairs negribu.

es novēlu Tevi visiem.bet tie visi ir akli un mums pat nebija ko aicināt!Tie visi ir tik akli,cik es-tad,kad gribu.

es uzvilku svārkus,es nezinu kāpēc,bet es izmetu vecās vāzes,svečturus,nenozīmīgus mēslus uz kā tikai putekļiem krāties,kā piemēram vecas draugu dāvanas kā māla kaķis pirdiena lielumā un kaut kādas lentas.Es pat izslaucīju putekļus.
un skaļi klausos dziesmas.

visas manas dienas ir tik nenozīmīgas un vienas,
cik visas mūsu dienas,jo tās ir svarīgas un siltas.