nemainās ūdens krāsa,nemainās istabas temperatūra,nemainās lietas par kurām bēdas.Bet why the fuck bija jāmainās tam kas man mīļš kopš bērna kājas,dzeoļu un tik daudz TIK DAUDZ domās gleznotu koku galotnēm?JO VINU VAIRS NAV.Nocirta,dirsas,nocirta.Tas bērzs kurš ap septiņiem vakarā saulrietā iekrāsojās rozā,aizsedzot veco garāžuun metāllūžņus,un tas kastanis.Un tas cits koks pie kura pirms 10 gadiem es un citi bērni aprakām beigtu kaķi.To koku vairs nav un tagad ir tikai fabrikas,lūžņi un skats uz Rīgu.Pietiek jau ar to,ka es tajā dzīvoju,vēl jāredz no malas.
Tie zaļumi man nozīmēja daudz.Ja es mācētu gleznot,es uzgleznotu to kā es to redzu.
Zāģi vēljoprojām skalda manus kokus,manus baļķus un manu skaisto saules draugu bērzu.
pakaļas,kāpēc?
tās ir manas šodienas emocijas.Neko citu es īsti nejūtu.