| |
[6. Okt 2008|18:51] |
Agrāk uzskatīju sevi par dzimušu revolucionāri, bet tagad vairs nezinu. Joprojām uzskatu, ka daudz sasniegšu, bet nezinu vai man kaut ko izdosies mainīt. Nezinu, vai man tam pietiks spēka.
Vispretīgākais ir tas, ka es spēju justies laimīga un pašpietiekama, izveidot perfektu pasauli pati ap sevi. Tas man sanāk labi, un es te jūtos silti un patīkami. Tomēr ko tas līdz, ja apkārt valda tik liela netaisnība? Vai nav egoistiski noslēgties savā mikropasaulītē un neizmantot savas spējas kopīgajam labumam? Cīņai pret šo vulgāro, neestētisko pasauli, kuru kontrolē stulbi, aizvanoti, kompleksaini cūkas. Bet kāpēc man tas sāp aizvien mazāk? Man pietrūkst šīs sāpes.
Un tad, protams, ir Haralds. Es viņu dažreiz uzskatu par ienaidnieku, kuru sūtījuši vīrieši, lai liktu man justies laimīgai, tādējādi aizmiglojot man acis, novirzot mani no cīnītājas ceļa, padarot mani par mietpilsoni.
Es baidos arī no tā, ka kādu dienu saņemšos un centīšos no tā visa izbēgt, izdarīšu kaut ko neatgriezenisku, lai dabūtu atpakaļ veco sevi. Un tā varētu būt mana lielākā kļūda, jo es zaudētu šo absolūto laimi, un varbūt vietā neiegūtu neko. Es kļūtu pamesta un bēdu sagrauzta, jo viss, kas mums ir apkārt... tas ir tik trausls. |
|
|
