| parunājos... |
7. Jun 2005|14:10 |
Vakar no viena puiša centos noskaidrot par ko tad īsti viņš domā pašapmierinoties. Nu tīri zinātniskos nolūkos. Viņš man atbildēja, ka pēdējo reizi domāja par neeksistējošu meksikāņu trūkumcietēju ASV, kura izmisumā piekrīt filmēties pornofilmā, lai uzturētu savi un savu mazo brālīti, bet pēc nofilmēšanās viņu pasūta piecas mājas tālāk, draudot piezvanīt imigrācijas dienestam, tā nu viņa attopas izmisusi, izdrāzta visos caurumos vienlaicīgi, bet naudu tā arī nedabūjusi.
Protams paldies puisim par atklātumu, bet man tomēr sametās visai baisi ap dūšu, it sevišķi ņemot vērā to, ka viņš noteikti nav tas sliktākais vīrieša piemērs kādu mūžā esmu satikusi, līdz šim man pat likās, ka viens no labākajiem. Nezinu, pati laikam esmu vīriešu nīdēja, tomēr par šādiem pazemojumiem nedomāju nekad, neviena no aptaujātajām sievietēm arī ne, viņas tas šokēja tikpat ļoti cik mani. Un nevar taču teikt, ka vīrietim šāda baudas uztvere tiek vienkārši iebarota, sievietes taču saskaras pilnīgi ar to pašu - masu mediji, internets utt. Kas tā ir par dzīvniecisku dziņu, kas sēž vīriešos? Šis piemērs lieliski nodemonstrē ne tikai viņu attieksmi pret labu nodrāzšanos, bet arī pret sievietēm kā tādām, arī pret sevi, jo viņi paši jau apzinās, ka reāli jau tas nav tas labākais, kas varētu notikt un reālajā dzīvē to nekad necenstos īstenot (un te man jāpiezīmē, ka tikai pateicoties sieviešu diktētajām morāles normām), bet tas nemaina faktu par to, kas viņos izraisa prieku. Vīrietis tomēr ir pretīgs līdz kaula smadzenēm. |
|