Atskan pilnmēness naktī un atbalso sirdsbalss un
Dvēseles, Visaugstākā brīvības gara, blandoņu ansambļa dziesmas.
Piekrastes tunelis, saskrāpēts smiltīs ar caurvēja balsi.
Svilpo mūsu pasaku drupatas krastā.
Šai dienā cilvēkam vārds ir kalendārā izdomāts, kur jūklī jūtas vijas no cita gada.
Meitenes vārdā. Daugavas krastu bērni gaismekļu virpulī.
Skatienu tikšanās un laternu glāsti.
Izdomātā pasaulē un izdomāts tajā arī es. Slidens un rupjš kā piedzēries slieksnis.
Skumst lūpas, aromāti kūst.
Jūk rindas ar ģitāru..
Tātad. Kādreiz.. Varbūt...
Paliekam starp vēju un bruģētām klintīm.
Rakstam un turam ratus rakstura grožos.
Griez, lai rats griežas uz apli.
Sapīsim atmiņas grozos, lai laiks aug tām cauri.
Ārda šuves starp atklāsmju vārdiem.
Tos spārda kājas, rada lauskas, birdina acīs -
Rāda sirdij.
skan notīs..
-Pagalam pagalmu pasaku pastaigas.
Nav tādas ziemas un nav tādas vasaras.
Un parkā padomju parkets jau plīst.
Plīst vasaras pastaigas notīs.
Tā pretīga pievilcība. Pamfleti plīv.-
Apturiet ratu.
Neskumsti, es Tevi redzēju sapnī.
Arī vietu, kur nāk no horizonta iezīmētās pēdas,
Kas ar nākamo paisuma sāli klusībā sarec.
Sejas smīn, kurām sāp.
Kā zvejas tīkli, kas sapin dzelmi kā melodiju -
Bez līnijām, bez pauzēm.
Bez tukšuma mīmikas skandina notis:
"Vai mīlestība ir joks?"
Balss atbilēs. Ne mēs.
..Kā jutekļu stepē, kā kaislību taigā;
Kā meklējot trimdu, kur slāpes rada slāpes,
Kas slīkst slāpstot slāpēs.
Dzimst nakts.
Bet, vienmēr...
Lai pieder kaut viss -
ir dīvaina sajūta, vai ne?
Tur,
apkārtnē pie sirds.