· L'étranger


February 5th, 2014

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Dziesma šī..
dziesma šī..

Dziesma šī, Tu sarakstīta lietū.
Tevi klausās, kad aizkari ciet un
Gaisma dziest,
Un svece ir iedegta.
Un skumji vējā sliedes tek,

Tās tek tos vilcienus projām pavadot..
Visur laikrāži, kas pretim mums skrien.
Mēs esam tādi paši, tik gudrāki šķiet;
Daram to pašu, tik vecums liekas.

Tā kā bezmaksas pasažieri, sapņu busā.
Auto straumē, auto taurē.

Ievainots atspulgs un sejas mākoņos;
Mātes lakatos un tēvi nosirmo.
Un bērnus, nu mazbērnos rod.

Mīlestība, kā dzejniekam pusnaktī doma
Kad sniegots pavasaris zied parka soliņos.
Skūpsti..
Un nepildīti solījumi.

Bēgušie aktieri, izrādēs pa dienām.
Un šis teātris top arvien lielāks.

Tik skatlogu mīmika - tas plastmasas cilvēks.
Radīts, lai tēlotu un melot nespēj..

Tam nav sirds - to nevajag žēlot.
Nav tam sirds!
To neievainot,
Kad gadi noietie, tiks sēru vainagos vīti.
Tie ceļi noveco un baltās rozes vīst.

Lietus naktīs.

Bet takas gan top stinrākas.
Tur vientuļš dzejnieks raksta redzēto
Izjustās rindās.

Un Tavā logā, kas atkal
Asaro miglā.
Dziest svece kā dziesma tā..

Dziesma tā, kas sarakstīta lietū,
Kuru klausās, kad aizkari ciet,
Un gaisma dziest un,
Svece ir iedegta.
Un skumji vējā sliedes tek.

Atstājot vien Dvēselēm mūziku,
Kas pārklāj pagalmu namus.
Tu slēdzot ārā, uzsmaidi sev.
Tas ir viss, ko man vajag.

Un vēl Tev,

Dziesma šī, kas sarakstīta lietū,
Kuru klausās, kad aizkari ciet, un
Gaisma dziest un svece ir iedegta.
Un skumji vējā sliedes tek,
Tās tek tos vilcienus projām pavadot..

Uz peroniem vien atstājot,

Dziesmu šo, kas sarakstīta lietū.
Viņu klausās, kad aizkari ciet un,
Gaisma dziest. Un svece ir iedegta.
Un skumji vējā sliedes tek...

* * *
***
Pa pukst, pulksteņa, tek notekcaurulēm
Iztek izkusis laiks.
To sapilda skatienu noteku renes
Un aprij nopūtu "Lai!"

Te tek pagalmu robežu gadi,
Kur atradām grēkus, neatrodot vainu.
Acis starp dēļiem - caurumo sētas.

Es sapratu vārdus, rakstot rindas par Tevi, tēvs.

Tad radi Tu, tā kā tava snaudošā pasaka,
Izplēstā nodaļa.
Un rādi rindas, kur raud tava tā tintē tītā,
Tā tava, plīstošā lappuse.

Jo rozes aug vīstot,
Kalst virs skapja, snieg plauktos.
Grāmatās dzīst.
Salkani aklām izelpu alkām,
Vārdu atskaņu, putekļu akās skan, ka:
"Katrai lapai tiks šeit dzimt,
Kā katram ziedam - mirklis mirt.
Krist..Un zemi klāt savās rotās.
Kā vējam zemi nest kā rokās.
Kā no koka radās sēkla
Vai sēkla radīja koku sev?"

Tad radi Tu, tā kā tava snaudošā pasaka,
Izplēstā nodaļa.
Un rādi rindas, kur raud tava tā tintē tītā,
Tā tava, plīstošā lappuse.

* * *

Previous Day · Next Day