| atmiņas |
Mar. 27th, 2006|10:37 pm |
Atcerējos to nakti, kad biju kaķis baltā mīkstā peldmētelī melnā dīvānā saritinājusies.
Gaidot.
Tas bija vakars pēc TĀ vakara, kad es nezinu, kas notika, bet zinu, ka notika.
Un Viņš zināji, ka es zinu. Tomēr mēs par to nerunājām. Tāpat kā nerunājām par to reizi, kad Viņam bija iespēja iedomāties visu ko vēlas attiecībā uz mani. Mēs vienkārši izcili mācējām nerunāt, ne tikai par to, kas notiek, kad neesam kopā, bet vispār par visu.
Bet es atceros to vienu vakaru, kad tas viss bija nenozīmīgs, kad Viņš ienāca, nometa zemē somu un jaku, noliecās pār dīvānu un klusi teica:
-Tu varēji iet gultā
-Tad es būtu aizmigusi
-Varēji skatīties televizoru
-Man patika mūzika
-Varēji ieslēgt vismaz gaismu
-Man patīk tumsa...
Viss atkal aizmirsās. Aizpeldēja nebūtībā. Un es vairs neatceros, cik ļoti man sāpēja pirms tam, bet atceros to vakaru. |
|