| Par mirkļiem, atmiņām un pārmaiņām |
Sep. 22nd, 2007|08:56 pm |
6 gadus un 3 nedēļas atpakaļ kādā naktī, mana galva saldi snauduļoja mašīnas aizmugurējā sēdeklī sēdoša puiša klēpī. Tā bija mūsu trešā tikšanās, kurai pēc manām domām vajadzēja būt arī pēdējai, bet ne tas būtiski.
Auto priekšējos sēdekļus aizņēma brālis ar savu jauno draudzeni. Viņi dzēra alu un klusi ķiķināja.
Šodien es atkal snauduļoju kādam klēpī mašīnas aizmugurējā sēdeklī, kad priekšā sēdēja brālis ar citu jauno draudzeni, bet mana galva, mana galva snauduļoja viņa četrgadīgā puikas klēpī.
Pamodos brauciena galamērķī un aizsūtīju vārda dienas sveicienu puisim kuram toreiz, pirm gadiem snaudu klēpī. Tam pašam ar kuru nebiju domājusi tikties vairāk kā 3 reizes, bet tomēr nodzīvoju kopā 3 gadus, un tam pašam, kurš pirms pāris mēnešiem apgredzenojās, tomēr pāris īpašo gada dienu sveicienus neaizmirst atsūtīt. Tad nu es saņēmos atdot formālu nodevu par pavasarī saņemto.
Varētu tagad izteikt baigo nožēlo par to Kā cilvēki mainās, bet tas būtu muļķīgi. Katram savs ceļš. Un galu galā - es dabūju savu kāroto dzīves veidu, bet viņš - savējo.
Mirkļi vien. |
|