| iekomentēju nastjai, bet man jāiekopē arī te, citādi sen neko jēdzīgu neesmu teikusi |
[Feb. 15th, 2012|04:23 pm] |
Storijs bija par laimi..
Pa manam - tā laime iekšā/sajūtās vai nu ir vai nav. Ja sākas spriedelēšana par to, kas tad ir laime, tad visdrīzāk iekšā viņas tobrīd nav.
Nu jau kādu gadu, ja man kāds uzdotu šādu jautājumu - bez apdomas teiktu - Esmu! Un ne tāpēc, ka manā dzīvē nebūtu nekādu sūdu.
Un vēl - man šķiet, es pie tās laimes neesmu tā baigi smagi strādājusi. Vienīgais uz ko gāju apzināti - meklēju attiecības un cerēju, ka otrs to laimi iedos. Šitie gan tiek sludināti kā baigie maldi, vispirms tai laimei jābūt esot iekšā, un manā gadījumā ir tā, ka otrs man to laimi neiedeva ar /vismaz ne dāvanu vai rītā un vakarā bārstītu komplimentu veidā/ - bet viņš iedeva attiecības, kuras man der, dzīves modeli, kurš mani apmierina un iedeva nākotnes plānus ar kuriem esmu aizrāvusies. Un šis viss kopā dara mani laimīgu, bez apdomāšanās un filosofēšanas un neskatoties uz periodiskiem maziem sūdiņiem, kuri gadās katra dzīvē.
Vispār baigi svarīgi ir arī tas, ka tas otrs ir mīļš.Tā no sirds un līdz kaulam. Jā, ja nebūtu, tad nekādi rožainie nākotnes plāni droši vien arī laimīgu nedarītu. |
|
|