| |
[Jun. 14th, 2011|02:31 pm] |
Vakar nomira ome.
Viņai bija 12 bērni. Un ..../es pārstāju skaitīt pie 20. tas bija vairākus gadus atpakaļ. Tagad drošvien ap 30 ir/ mazbērni. Un jau kādi 10 mazmazbērni.
Un lūk par ko es domāju - bērni tomēr ir baigā fīča. Tas ir tāds zelta kalns - nomirt nevis vientulībā, bet, kad apkārt gultai sēž bērni un mazbērni, sabraukuši no visas LV, daži no ārvalstīm atlidojuši, kurp aizskrējuši laimi meklēt.
Tā tomēr ir baigā fīča - nomirt, kad apkārt ir tik daudzi, kas mīl. Tik daudzi, kam nav vienalga. Tik daudzi, kas paliks un turpinās.
Es cenšos nedomāt par to, ka viņa ir prom, jo tad ir auzas, bet es domāju par to, ka bērni ir baigā štelle. Un prasme tos izaudzināt tā, lai viņi visi būtu blakus, kad pienāks laiks iziet pa pēdējiem vārtiem.
Tai mājā šobrīd ir sēras, bet tā mājā šobrīd ir arī bišu strops, kur zum un dūc sagatavošanās darbi bērēm, tur ir tik daudz cilvēku, kas viens otru balsta. Un balsta palikušo opi. Tur nav vientulības. Tur ir tāda milzīga kopība.
...... |
|
|