| |
[Jun. 4th, 2011|03:18 pm] |
Šodien mani kaitina lēna nāve,
tā, kas no vecuma, tā kas nav pēkšņa, bet lēna un pakāpeniska.. vispirms insults, kas iesēdina ratiņkrēslā, tad anēmija, kas atklāj, ka pa vidam garām paslīdējis mikroinfarkts. Tad nieres un vēl viens infarkts vai insults /vēl nav slēdziena/, kas atņem runas spēju.
Un visi apkārt zin, ka tās ir lēnas beigas. Vienu kaiti apārstē, nākamā "izlec ārā".
Vecums ir pretīgs.
Nāve ir zilzeķe, ja nemāk paņemt uzreiz. |
|
|