| |
[Dec. 14th, 2010|01:32 pm] |
A es, A es apskaužu cilvēkus kuri var/māk tā vienkārši ieritināties dīvānā un lasīt un gulēt, vai sēdēt pie loga un nesteidzīgi dzert tēju.
Vai skatīties seriālus un grauzt cepumus. Man tā nesanāk, es tā nemāku. Sirdsapziņa par nepadarītiem darbiem tā spiež, ka labāk celties un darīt, nekā cīnīties ar viņu vai mēģināt izlikties, ka nedzirdu. Vienīgie brīži, kad nešiverēju pa māju vai audumiem ir rīti vai vakari, kad kopā skatamies filmu.
Bet arī tad rokas un mute aizņemti, lai pēc filmas būtu padarīta darba sajūta.
MV mani sauc par pasaulē lielāko knosīti. A ko darīt. Visi jau nevar, visi jau nemāk dzīvot nesteidzoties. A bet man reizēm gribētos. Atkal iemācīties lasīt grāmatas.
Upd: vot atcerējos, kad es tiešām neko nedaru - braucot auto. Tāpēc man patīk tālie gabali. Tad gan var sēdēt un skatīties pa logu. un sēdēt un pļāpāt. Un sēdēt un dzert kafiju ar svaigiem persiku kruasāniem. Vot auto pasažieru sēdeklis ir mana paradīze un miera osta. |
|
|