| |
[Sep. 17th, 2010|12:22 pm] |
Kad ievācos šeit, MV stāstīja briesmu stāstu par augšstāva kaimiņieni, par to, kā viņa brēc uz bērniem.
Viņas bļaustīšanos biju arī pati dzirdējusi, bet nebiju ieklausījusies, pievērsusies. Pieņēmu, ka viņai tādas "attiecības" ģimenē. Bet šodien mūsu dzīvoklī klusums un dzirdu kā viņa, balsij aizkrītot brēc /nē, tā vairs nav bļaušana, drīzāk - sēkšana/ uz raudošo bērnu: "aizver vienreiz muti, bļaģ!". Kādu stundu bija klusums. Tad atkal viņas sēcieni.
Pacietība ir uz robežas. Vēl viens bļāviens un iešu augšā draudēt ar policiju.
Zinu, ka bērni var izvest, var raudāt "neīsta laikā", bet nu ne jau ar "bļaģ" viņus audzināt. |
|
|