| |
[Jul. 14th, 2010|09:19 am] |
Kad atrodas laiks pabūt ar sevi un sev, tad atrodas arī laiks nokratīt pieraduma smagumu un atgūt jūtu vieglumu pret otru.
Saaugt ar otru ir tik šausmīgi viegli. Tāpēc, ka nemanāmi un tāpēc, ka grūti novilkt robežas cik daudz var atdot un cik dauz jau ir par daudz.
Gandrīz mēnesi stampājos kopīgo emociju mucā, smokot nost. Zinot, ka ir vajadzīgs laiks un vieta atgūt sevi, bet uzstādot pārāk augstas prasības uz telpu un laiku. Vakar mazliet pirms pusnakts tas kaut kas manī tomēr saņēmās, nolika malā pusšūto korseti un paziņoja, ka ies pabraukāt ar riteni pa rajonu VIENS.
Ar Deep Forest ausīs, ļaujot vējam skraidīt zem krekliņa, riņķot un riņķot pa rajonu nevienam neskrienot pakaļ, nevienu negaidot nopakaļ.
Atnākot mājās mazliet citai. Mazliet brīvākai un laimīgākai.
Šovakar vēl.
Un rīt arī. |
|
|