| |
[Mar. 17th, 2010|10:05 am] |
Ezītis teica Lācītim:
— Cik tomēr ir labi, ka mēs esam viens otram!
Lācītis pamāja ar galvu.
— Tu tikai iedomājies: manis nav, tu sēdi viens un nav ar ko parunāt!
— bet kur tu esi?
— manis nav...
— tā nemēdz būt, teica Lāčuks...
— es arī tā domāju, teica Ezīts...
— bet pēkšņi manis pavisam nav... tu esi viens... nu ko tu darīsi?
— iešu pie tevis...
— nu muļķīts! ... manis taču nav!
— tad tu sēdi pie upes un skaties uz mēnesi...
— arī pie upes nav...
— tad tu aizgāji kaut kur un vēl neesi atgriezies... es skriešu, pārmeklēšu visu mežu un tevi atradīšu!
— nē,teica Ezīts... — manis ne drusciņas nav... saproti?
— ko tu man piesējies?- sadusmojās Lāčuks... - Ja Tevis nav, tad arī manis nav... saprati? |
|
|
| |
[Mar. 17th, 2010|07:29 pm] |
Es esmu iemācījusies būt pati ar savām skumjām.
Es esmu iemācījusies, ka trauksmes ir vienkārši jāpārdzīvo. Bez tabletēm, jo tās pāriet, ja ne agrāk, tad vismaz tad, kad mīļums atbrauc mājās.
Es jūtos mazliet savādāka sieviete, kā tā, kas bija pirms mēneša.
Rāmāka, dzīvesgudrāka un pateicīgāka.
Vairāk saskaņā ar sevi.
Aizvainojums ir mūsu kompleksi un bailes. Un es mācos tos atmest.
Es atkal esmu tādā iekšējo skumju posmā. Bet attiecībās laimīga. Un pateicīga par to vīrieti, kurš ir man blakus.
Pateicīga arī par to, ka viņš ir blakus tad, kad man ļoti vajag. Un mana pateicība ir - netraucēt viņu ar savām skumjām, tad, kad varu pati tikt galā.
Jā, tas laikam ir galvenais - iemācīties nebēgt no savas trauksmes un bailēm, uzgrūžot tās citiem. Saprast, ka ir vienkārši tādas dienas/posmi un tie pāriet. |
|
|
| |
[Mar. 17th, 2010|10:23 pm] |
Pastāstiet kur bija izrādes "Naži vistās" morāle/sāls jeb jēga?
Mēs nesapratām. |
|
|
| |
[Mar. 17th, 2010|10:33 pm] |
Trisučka sučka. |
|
|
| Dienas prieks |
[Mar. 17th, 2010|10:42 pm] |
Dievs ir detaļās,
un īpaši daudz tādās kā swarovski :) |
|
|