| Par sarunām. Par varu, bet vai gribu? |
[Feb. 8th, 2010|01:33 pm] |
Ir tādas dienas un tādas problēmas, kad ļoti vajag izrunāties, bet draudzenes, pat labākās un gudrākās, tam neder. Jo Tu jau iepriekš zini ko viņas teiks. Jau iepriekš zini, ka negribi to dzirdēt. Un vēl ceri, ka iespējams ir cits risinājums. Un tad ir zvans kādai, kura ir gana gudra, gana empātiska un tai pat laikā gana skarba, lai pateiktu patiesību, bet nav tava draudzene. Tikai paziņa.
Un tā mēs satikāmies piektdienas vakarā viņas virtuvē. Es ar piparmētru tējas krūzi, viņa ar šampanieša glāzi. Un es stāstīju un tad stāstīja viņa. Un starp visām sarunām bija tas, ko man vajadzēja dzirdēt. Nevis tas, ko es gribēju, bet tas ko man vajadzēja. Un bez padomiem:
- Tu vari aiziet. Un Tu vari dabūt labāku. Pēc nedēļas vai mēneša, bet dabūt. Un Tu to apzinies tikpat labi kā es. Un jau šovakar pat Tu vari dabūt kādu, kura gultā atrast mierinājumu, lai nebūtu jāraud vienai. Bet jautājums jau nav par to vai mēs varam, jautājums ir par to - vai Tev gribas? Vai Tev gribas labāku? Vai Tev gribas bagātāku?
Mana atbilde ir vienkārša:
- man ir bijuši bagātāki, man ir bijuši tādi, kuri gatavi piepildīt manus sapņus par vienu "jā". Bet vai man to vajag? Nē, es gribu to, kurš man ir pašlaik. Jo viņš ir tas, ko man vajag. Tas ar kuru es gribu nodzīvot dzīvi.
Čin, Čin - šampanieša glāze pret piparmētru tējas krūzi un zvans no tā, ko man tik ļoti vajag šai dzīvē blakus "Vai es varu braukt Tev pakaļ?".
|
|
|