|
Oct. 9th, 2014|12:40 am |
Dažreiz ir tā,
Ka sēdi blakus bērna gultiņai, skaties uz viņu un bail novērst skatienu, bail iziet no istabas un aizvērt durvis, bail aizmigt,
Jo tas bērns gultiņā ir tik brīnišķīgs, ka nekas brīnišķīgāks pasaulē vairs nav iespējams.
(Es esmu mēģinājusi iemācīties domāt, ka bērns ir ģimenes piedeva (lai visu ar viņu saistīto (slimošanas utt.) tvertu vieglāk), bet tās ir muļķības. Neiespējamas muļķības.)
Un man pat ir bail šo visu rakstīt. |
|