| |
[Mar. 17th, 2010|07:29 pm] |
Es esmu iemācījusies būt pati ar savām skumjām.
Es esmu iemācījusies, ka trauksmes ir vienkārši jāpārdzīvo. Bez tabletēm, jo tās pāriet, ja ne agrāk, tad vismaz tad, kad mīļums atbrauc mājās.
Es jūtos mazliet savādāka sieviete, kā tā, kas bija pirms mēneša.
Rāmāka, dzīvesgudrāka un pateicīgāka.
Vairāk saskaņā ar sevi.
Aizvainojums ir mūsu kompleksi un bailes. Un es mācos tos atmest.
Es atkal esmu tādā iekšējo skumju posmā. Bet attiecībās laimīga. Un pateicīga par to vīrieti, kurš ir man blakus.
Pateicīga arī par to, ka viņš ir blakus tad, kad man ļoti vajag. Un mana pateicība ir - netraucēt viņu ar savām skumjām, tad, kad varu pati tikt galā.
Jā, tas laikam ir galvenais - iemācīties nebēgt no savas trauksmes un bailēm, uzgrūžot tās citiem. Saprast, ka ir vienkārši tādas dienas/posmi un tie pāriet. |
|
|
| Comments: |
jā, kaut kādas skumjas arī šinī galā, ceru, kā atnāca, tā aizies.
paskatījos, ka pilnmēness (plus pms), ir uz ko norakstīt.
Ir jauki lasīt, ka viss ir +/-
Skumjie brīži, tie laikam tikai ļauj mums labāk sajust priecīgos mirkļus. Ja nebūtu skumjo, tad arī laimīgie liktos blāvāki.
| |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}