Robežu sliedes, i daļa
Jul. 15., 2012 | 04:10 pm
mood: urrā!
music: Nofx
Robežu sliedes
Cik vien sevi atceros, vienmēr esmu dzīvojis Vecmīlgrāvī. Šķiet, kopš dzimšanas. Savu dzimšanas brīdi gan neatceros, bet pazīstu vismaz vienu cilvēku, kas atceras manu nokļūšanu šai pasaulē. Esot bijis interesanti.
---
Mums te, Vecmīlgrāvī, ir vairāki meži un vieni kapi. Viens ir Mūsējais mežs, un otrs, aiz sliedēm, ir Krievu mežs. Krievu mežs tas ir tāpēc, ka tur staigājot krievi, kas dzīvo deviņstāvu mājās, un ved tur savus suņus. Viņi mēdzot ienākt arī Mūsējā mežā un piedrazot.
---
Vēl mums ir pirmais, otrais un trešais mežs. Pirmais ir tas pats, kas Mūsējais, otrais ir aiz Vecāķu šosejas, vairāk uz Austrumiem; trešais – aiz otrajām sliedēm. Tur ir maz ļaužu, un lielāka iespēja sastapt zvērus. Vienreiz es uzkāpu Zalktim.
---
Sliedes, kas ir starp Mūsējo un Krievu mežu, sākas pie Daugavas, un beidzas kaut kur Krievijā. Sencis stāstīja, ka viņš puikas gados esot gājis pa sliedi no skolas uz mājām, un no mājām uz skolu, ne reizi nenokāpjot. Gribējās redzēt, kā tas iespējams, bet nodemonstrēt viņš to nevarēja, jo skolas vairs nebija, un viņš bija arī mazliet dzēris.
Pēc tam es ilgi trenējos staigāt pa sliedi, ne reizi nenokāpjot, līdz mamma man pateica, ka tas esot bīstami, jo vienu reizi bērnībā, staigājot pa sliedi, viņa nokrita un pēc tam ilgi nevarēja staigāt vispār.
Pa kluso es vienalga turpināju iet pa sliedēm no mūsu mājām līdz otrajam mežam un atpakaļ.
---
Mežs ir dīvaina vieta, sevišķi Vecmīlgrāvī. Piemēram, cauri Mūsējam mežam iet Stiga. Mazotnē es Stigu centos aizsargāt, lai tur nebrauktu auto un nepiemēslotu mežu ar būvgružiem un prezervatīviem. Mēs rakām bedres, vilkām baļķus, un mums pat bija loki un bultas, un dzeloņstieples.
Dažus izdevās iebiedēt, un šamējie, šķiet, kopš tiem laikiem vairs nav rādījušies.
Jā, Mūsējā mežā ir Stiga, toties Krievu mežā ir visādi dzelži, kur vingrot, vārdu sakot, sporta laukums, un, cik sevi atceros, tas vienmēr tur ir bijis. Laikam jau pirms manas dzimšanas.
Toties Mūsējā mežā vismaz vienreiz ir pakāries cilvēks, un vēl bijuši visādi slimie un kratekļi.
---
Mans sencis dienēja Afgāņos, bet neko daudz par to nestāstīja. Nezinu, vai bija kauns, vai vienkārši nebija, ko stāstīt, izņemot to, kā viņš kāvās dušās ar kādu čečenu, kas traucēja skatīties kino, jo laistījās ar ūdeni, un to, kā cits čečens esot pagatavojis brīnišķīgu maltīti no šakāļa.
Vienreiz es Sencim prasīju, vai viņš kādreiz ir ticis sašauts, un vai pats kādu nošāvis.
---
Mežs ir dīvaina vieta, sevišķi Vecmīlgrāvī. Bija Ziema, pats Spelgonis, un mamma paņēma žileti. Tad viņa aizskrēja uz Mežu nosalt. Sencis viņu atrada, šķiet, zem Egles, un pārveda mājās.
Nākamajos Ziemsvētkos Salavecis man atnesa Rūķi, kuram vēdera kabatā varēja sabērt riekstus.
---
Ja tā kārtīgi padomā, tad mana pirmā Mīlestība bija pagalmā. Divas meitenes – Helma un Iveta. Vēl bija citas divas meitenes, kas bija vecākas par mani, Inga un...neatceros.
Helma mācēja rāpties kokos, vienkārši pa stumbru, viņai zari nebija vajadzīgi. Vienreiz viņa mežā uzrāpās priedē un piesēja „tarzanku”. Un vienreiz es viņai iemetu ar akmeni pa aci.
Iveta mācēja un gribēja labi izskatīties, un teica, ka viņas mati esot no zelta. Mēs visi tam ticējām, jo tā arī bija. Mēs spēlējām pilis, ģimenes, prinčus un princeses gan Benitas stādītajā Ozolā pie logiem, gan aiz 9.maija kluba. Tur mums bija guļamistabas, virtuves un ēstuves. Ivetas mamma bija narkomāne. Helmas mamma bija skolotāja.
Sētnieka Šūlmeistera meitas bija krievenes, un smējās par to, ka es vienmēr mazgājoties dziedāju vannenē.
Kad Šūlmeistaru Haris atnāca mājās iedzēris, bija Škandāls. Parasti viss beidzās ar to, ka Šūlmeisteriene dzīvesbiedru izmeta kāpņu telpā uz neatgriešanos, un viņš atpakaļ vienmēr nāca ar ziediem. Un viens no pirmajiem Vecmīlgrāvī nopirka savām meitām „krossovkas”.
---
Tas laikam bija kādus trīs gadus atpakaļ, pirms Sencis aizgāja godībā. Bija Vecgada vakars, signālraķetes, apziņa par to, ka Krievijā laiks iet ātrāk, jo viņiem ir cita laika josla, līdz ar to arī Jaungads viņiem pienāk ātrāk, un bija šampis, slapjdraņķis un ziņas par gada notikumiem Pasaulē. Un Likteņa ironija Purčikā.
---
Vēsturē es biju teicamnieks. Būtībā es biju teicamnieks gandrīz visur, izņemot algebru, ģeometriju, fiziku un ķīmiju. Joks, ko tu neteiksi. Vēsturi es aizmirsu jau gadu pēc tam.
Mēs gājām ar ģimeni, karogiem pie Jūŗas, un baidījāmies no Omoniešiem. Vienreiz viņi izmeta asaru gāzi tieši pretī mūsu logiem, ielas otrā pusē, un nenormāli gribējās būt tajā gāzes mākonī, jo dūmi ir forši, bet tobrīd nebija atslēgu.
Vēl Omonieši trenējās uz Stigas. Viņi brauca ar busiņu, leca pa pakaļu ārā, meta kūleņus, un bija spēcīgi.
Un vēl viņi vienreiz nenošāva manu Senci tikai tāpēc, ka viņam bija līdzi cigaretes un pase.
---
Vienā brīdī es pārstāju saprast, ko nozīmē vienpadsmitais un astoņpadsmitais novembris, un ko nozīmē dzimšanas dienas. Man vajadzēja aiziet līdz Pārbrauktuvei, bet tur viss bija ciet.
---
Vienmēr šķitis vilinoši strādāt par pārbrauktuvistu. Sēdi savā būdiņā, taisi ciet-vaļā-ciet-vaļā.
---
No manas puses ir Vecmīlgrāvis, otrā pusē – jau Mangaļsala. Bet, lai nokļūtu Mangaļsalā, jābrauc pāri dambim, ja negribi saslapināties.
Sencis stāstīja, ka, tad, kad esot vēl bijis koka tilts no Vecmīlgrāvja uz Bolderāju, esot bijušas razborkas. Kad bijusi balle Grāvī, no Bolderājas nākuši čaļi. Tāpat arī no Sarkandaugavas.
Citās reizēs, kad balles notikušas Bolderājā un Sarkandaugavā, Vecmīlgrāvieši devušies iekaustīt šamējos.
---
Kapi mums ir tikai vieni. Protams, ne tik lieli kā Jaunciema, Brāļu, Bolderājas vai Meža kapi. Un tomēr Kapi Paliek Kapi. Kapos iespējams brīnišķīgi apmaldīties. Iespējams, gadu atpakaļ sanāca apmaldīties Lielajos vai Brāļu kapos.
Nācās zemē ierakt man neko neizsakošas un nenozīmējošas sievietes pelnus zemē, un mamma bija izmisusi līdz šūnām, jo man nācās iet pa Čakstes aleju, kur Sencis tika stādījis Ozolus, lai aizturētu okupantus, kā arī zāģējis kokus. Viņš man teica, ka tā arī esot politika.
---
Bija tāds Garais Artūrs kaimiņos. Viņa mammu sauca Solvita, viņa daudz pīpēja, un Artūrs pa kluso arī mani ievadīja šai mākslā, kamēr kāds no kaimiņiem nostučīja, un mans Sencis visu uzzināja.
Artūra vecāmāte pīpoja, es nezinu, ko, bet viņa to tabaku tina avīžpapīrā. Viņa vienmēr staigāja apkārt pīpēdama, iespējams, viņa bija mazliet indiānis, pat tā izskatījās, un droši vien tāpēc visu mums atļāva darīt. Viņa sēdēja pie malkas šķūnīša, pīpoja un smējās, kamēr mēs jaucām ūdeni ar karbītu un bēgām aiz garāžām, slēpjoties no sprādziena sekām.
Artūra mamma un tētis bija šķīrušies, bet tētis reizēm atbrauca, - tad gan mums nesanāca spēlēties.
Un vēl Artūram bija pārliecība, ka, ieēdot biezpienu pēc pīpēšanas, mamma neko nejutīs. Un nejuta ar’.
---
Jā, mani kaimiņi. Benita, Astrīda, Pirro, Šūlmeisteri, Gernu pāris, Liesmas tante, Kaķu tante... Jā, Kaķu tante, kuras vīrs jau sen kā aizgājis Godībā.
Mēs mēdzām spēlēt starp malkas šķūnīšiem kariņus un rāpties, krist un bēgt, un dīvaini, ka bija tie ļaudis, kurus uztrauca tik tas, lai kāds piecgadīgs zeņķis nesalauž malkas šķūnīša jumtu. Un tad bija brīnišķa bļaušana pa logiem, pakaļdzīšanās, bēgšana, un atkal kariņi.
---
Liesmas tante mīlēja bērnus, un mēs drīkstējām iet pie viņas dzīvoklī, kur vienmēr ikkatram tika pa cepumam, končai vai pīrādziņam.
Viņas bērni bija aizbraukuši uz Amēriku. Vienreiz viņi atbrauca ar saviem mazbērniem, un es iepazinos ar puiku, laikam viņas mazdēlu. Viņam bija dzeltens fotoaparāts, un viņš mani nofotografēja, smieklīgi runāja latviski, es viņam iemācīju pāris it kā lamuvārdus, nu, tur pimpis, peža, idiots, muļķis, ko nu biju sagrābstījis, neatceros, no kurienes.
Sajūsmināts jautāju, kā ir dzīvot Amērikā, viņš teica, ka normāli. Vienā brīdī man gribējās viņam kaut ko nozagt. Piemēram, fotoaparātu, jo viņš man to pat nedeva aptaustīt. Viņam no kaut kā bija bail. No kā? Es nezinu, un domāju, ka viņš to vairs neatminēsies, tāpat kā es.
---
Mežs ir dīvaina vieta, sevišķi Vecmīlgrāvī, jo tur iespējams paslēpties un iestāstīt cilvēkiem lietas, kurām šamējie nekad mūžā, atrodoties citā vietā, nekad nenoticētu.
Līdzīgi bija ar Babuņu, manu vec-vecmāmiņu.
Mums klāt nāca kaķi un lapas, man bija kaut kāda pāri-galvai-velkama-cepure, un es mellu muti kāpu uz gliemežiem un rāvu pušu sliekas. Viņas atkal saauga un turpināja dzīvot.
Babuņa bija katole, uzdāvināja man Jēzu Kristu alumīnija ietvarā, ko man nozaga klasesbiedrs, stāstīja, ka Dievs ir dusmīgs, bet labs, atraugājās pie galda, lamājās, un neizlikās.
---
Vienu reizi [šķiet, tā atkal bija ziema, vai ziemas sākums] mamma atkal paņēma žileti un sāka draudēt. Sencis skatījās pa logu, un tur brauca vilciens.
---
Trīs reizes mūžā esmu redzējis, kā cilvēki ģībst. Vienu reizi – no karstuma, skautu nometnē, kad bija jāstāv ierindā, otru reizi - no asinsskatiem, universitātē, kad bij’ jāskatās, kā izskatās noskalpēta galva, trešo reizi – mūzikas skolā, ģenerālmēģinājuma laikā, laikam bezgaisa dēļ.
---
Secība nav svarīga.
Cik vien sevi atceros, vienmēr esmu dzīvojis Vecmīlgrāvī. Šķiet, kopš dzimšanas. Savu dzimšanas brīdi gan neatceros, bet pazīstu vismaz vienu cilvēku, kas atceras manu nokļūšanu šai pasaulē. Esot bijis interesanti.
---
Mums te, Vecmīlgrāvī, ir vairāki meži un vieni kapi. Viens ir Mūsējais mežs, un otrs, aiz sliedēm, ir Krievu mežs. Krievu mežs tas ir tāpēc, ka tur staigājot krievi, kas dzīvo deviņstāvu mājās, un ved tur savus suņus. Viņi mēdzot ienākt arī Mūsējā mežā un piedrazot.
---
Vēl mums ir pirmais, otrais un trešais mežs. Pirmais ir tas pats, kas Mūsējais, otrais ir aiz Vecāķu šosejas, vairāk uz Austrumiem; trešais – aiz otrajām sliedēm. Tur ir maz ļaužu, un lielāka iespēja sastapt zvērus. Vienreiz es uzkāpu Zalktim.
---
Sliedes, kas ir starp Mūsējo un Krievu mežu, sākas pie Daugavas, un beidzas kaut kur Krievijā. Sencis stāstīja, ka viņš puikas gados esot gājis pa sliedi no skolas uz mājām, un no mājām uz skolu, ne reizi nenokāpjot. Gribējās redzēt, kā tas iespējams, bet nodemonstrēt viņš to nevarēja, jo skolas vairs nebija, un viņš bija arī mazliet dzēris.
Pēc tam es ilgi trenējos staigāt pa sliedi, ne reizi nenokāpjot, līdz mamma man pateica, ka tas esot bīstami, jo vienu reizi bērnībā, staigājot pa sliedi, viņa nokrita un pēc tam ilgi nevarēja staigāt vispār.
Pa kluso es vienalga turpināju iet pa sliedēm no mūsu mājām līdz otrajam mežam un atpakaļ.
---
Mežs ir dīvaina vieta, sevišķi Vecmīlgrāvī. Piemēram, cauri Mūsējam mežam iet Stiga. Mazotnē es Stigu centos aizsargāt, lai tur nebrauktu auto un nepiemēslotu mežu ar būvgružiem un prezervatīviem. Mēs rakām bedres, vilkām baļķus, un mums pat bija loki un bultas, un dzeloņstieples.
Dažus izdevās iebiedēt, un šamējie, šķiet, kopš tiem laikiem vairs nav rādījušies.
Jā, Mūsējā mežā ir Stiga, toties Krievu mežā ir visādi dzelži, kur vingrot, vārdu sakot, sporta laukums, un, cik sevi atceros, tas vienmēr tur ir bijis. Laikam jau pirms manas dzimšanas.
Toties Mūsējā mežā vismaz vienreiz ir pakāries cilvēks, un vēl bijuši visādi slimie un kratekļi.
---
Mans sencis dienēja Afgāņos, bet neko daudz par to nestāstīja. Nezinu, vai bija kauns, vai vienkārši nebija, ko stāstīt, izņemot to, kā viņš kāvās dušās ar kādu čečenu, kas traucēja skatīties kino, jo laistījās ar ūdeni, un to, kā cits čečens esot pagatavojis brīnišķīgu maltīti no šakāļa.
Vienreiz es Sencim prasīju, vai viņš kādreiz ir ticis sašauts, un vai pats kādu nošāvis.
---
Mežs ir dīvaina vieta, sevišķi Vecmīlgrāvī. Bija Ziema, pats Spelgonis, un mamma paņēma žileti. Tad viņa aizskrēja uz Mežu nosalt. Sencis viņu atrada, šķiet, zem Egles, un pārveda mājās.
Nākamajos Ziemsvētkos Salavecis man atnesa Rūķi, kuram vēdera kabatā varēja sabērt riekstus.
---
Ja tā kārtīgi padomā, tad mana pirmā Mīlestība bija pagalmā. Divas meitenes – Helma un Iveta. Vēl bija citas divas meitenes, kas bija vecākas par mani, Inga un...neatceros.
Helma mācēja rāpties kokos, vienkārši pa stumbru, viņai zari nebija vajadzīgi. Vienreiz viņa mežā uzrāpās priedē un piesēja „tarzanku”. Un vienreiz es viņai iemetu ar akmeni pa aci.
Iveta mācēja un gribēja labi izskatīties, un teica, ka viņas mati esot no zelta. Mēs visi tam ticējām, jo tā arī bija. Mēs spēlējām pilis, ģimenes, prinčus un princeses gan Benitas stādītajā Ozolā pie logiem, gan aiz 9.maija kluba. Tur mums bija guļamistabas, virtuves un ēstuves. Ivetas mamma bija narkomāne. Helmas mamma bija skolotāja.
Sētnieka Šūlmeistera meitas bija krievenes, un smējās par to, ka es vienmēr mazgājoties dziedāju vannenē.
Kad Šūlmeistaru Haris atnāca mājās iedzēris, bija Škandāls. Parasti viss beidzās ar to, ka Šūlmeisteriene dzīvesbiedru izmeta kāpņu telpā uz neatgriešanos, un viņš atpakaļ vienmēr nāca ar ziediem. Un viens no pirmajiem Vecmīlgrāvī nopirka savām meitām „krossovkas”.
---
Tas laikam bija kādus trīs gadus atpakaļ, pirms Sencis aizgāja godībā. Bija Vecgada vakars, signālraķetes, apziņa par to, ka Krievijā laiks iet ātrāk, jo viņiem ir cita laika josla, līdz ar to arī Jaungads viņiem pienāk ātrāk, un bija šampis, slapjdraņķis un ziņas par gada notikumiem Pasaulē. Un Likteņa ironija Purčikā.
---
Vēsturē es biju teicamnieks. Būtībā es biju teicamnieks gandrīz visur, izņemot algebru, ģeometriju, fiziku un ķīmiju. Joks, ko tu neteiksi. Vēsturi es aizmirsu jau gadu pēc tam.
Mēs gājām ar ģimeni, karogiem pie Jūŗas, un baidījāmies no Omoniešiem. Vienreiz viņi izmeta asaru gāzi tieši pretī mūsu logiem, ielas otrā pusē, un nenormāli gribējās būt tajā gāzes mākonī, jo dūmi ir forši, bet tobrīd nebija atslēgu.
Vēl Omonieši trenējās uz Stigas. Viņi brauca ar busiņu, leca pa pakaļu ārā, meta kūleņus, un bija spēcīgi.
Un vēl viņi vienreiz nenošāva manu Senci tikai tāpēc, ka viņam bija līdzi cigaretes un pase.
---
Vienā brīdī es pārstāju saprast, ko nozīmē vienpadsmitais un astoņpadsmitais novembris, un ko nozīmē dzimšanas dienas. Man vajadzēja aiziet līdz Pārbrauktuvei, bet tur viss bija ciet.
---
Vienmēr šķitis vilinoši strādāt par pārbrauktuvistu. Sēdi savā būdiņā, taisi ciet-vaļā-ciet-vaļā.
---
No manas puses ir Vecmīlgrāvis, otrā pusē – jau Mangaļsala. Bet, lai nokļūtu Mangaļsalā, jābrauc pāri dambim, ja negribi saslapināties.
Sencis stāstīja, ka, tad, kad esot vēl bijis koka tilts no Vecmīlgrāvja uz Bolderāju, esot bijušas razborkas. Kad bijusi balle Grāvī, no Bolderājas nākuši čaļi. Tāpat arī no Sarkandaugavas.
Citās reizēs, kad balles notikušas Bolderājā un Sarkandaugavā, Vecmīlgrāvieši devušies iekaustīt šamējos.
---
Kapi mums ir tikai vieni. Protams, ne tik lieli kā Jaunciema, Brāļu, Bolderājas vai Meža kapi. Un tomēr Kapi Paliek Kapi. Kapos iespējams brīnišķīgi apmaldīties. Iespējams, gadu atpakaļ sanāca apmaldīties Lielajos vai Brāļu kapos.
Nācās zemē ierakt man neko neizsakošas un nenozīmējošas sievietes pelnus zemē, un mamma bija izmisusi līdz šūnām, jo man nācās iet pa Čakstes aleju, kur Sencis tika stādījis Ozolus, lai aizturētu okupantus, kā arī zāģējis kokus. Viņš man teica, ka tā arī esot politika.
---
Bija tāds Garais Artūrs kaimiņos. Viņa mammu sauca Solvita, viņa daudz pīpēja, un Artūrs pa kluso arī mani ievadīja šai mākslā, kamēr kāds no kaimiņiem nostučīja, un mans Sencis visu uzzināja.
Artūra vecāmāte pīpoja, es nezinu, ko, bet viņa to tabaku tina avīžpapīrā. Viņa vienmēr staigāja apkārt pīpēdama, iespējams, viņa bija mazliet indiānis, pat tā izskatījās, un droši vien tāpēc visu mums atļāva darīt. Viņa sēdēja pie malkas šķūnīša, pīpoja un smējās, kamēr mēs jaucām ūdeni ar karbītu un bēgām aiz garāžām, slēpjoties no sprādziena sekām.
Artūra mamma un tētis bija šķīrušies, bet tētis reizēm atbrauca, - tad gan mums nesanāca spēlēties.
Un vēl Artūram bija pārliecība, ka, ieēdot biezpienu pēc pīpēšanas, mamma neko nejutīs. Un nejuta ar’.
---
Jā, mani kaimiņi. Benita, Astrīda, Pirro, Šūlmeisteri, Gernu pāris, Liesmas tante, Kaķu tante... Jā, Kaķu tante, kuras vīrs jau sen kā aizgājis Godībā.
Mēs mēdzām spēlēt starp malkas šķūnīšiem kariņus un rāpties, krist un bēgt, un dīvaini, ka bija tie ļaudis, kurus uztrauca tik tas, lai kāds piecgadīgs zeņķis nesalauž malkas šķūnīša jumtu. Un tad bija brīnišķa bļaušana pa logiem, pakaļdzīšanās, bēgšana, un atkal kariņi.
---
Liesmas tante mīlēja bērnus, un mēs drīkstējām iet pie viņas dzīvoklī, kur vienmēr ikkatram tika pa cepumam, končai vai pīrādziņam.
Viņas bērni bija aizbraukuši uz Amēriku. Vienreiz viņi atbrauca ar saviem mazbērniem, un es iepazinos ar puiku, laikam viņas mazdēlu. Viņam bija dzeltens fotoaparāts, un viņš mani nofotografēja, smieklīgi runāja latviski, es viņam iemācīju pāris it kā lamuvārdus, nu, tur pimpis, peža, idiots, muļķis, ko nu biju sagrābstījis, neatceros, no kurienes.
Sajūsmināts jautāju, kā ir dzīvot Amērikā, viņš teica, ka normāli. Vienā brīdī man gribējās viņam kaut ko nozagt. Piemēram, fotoaparātu, jo viņš man to pat nedeva aptaustīt. Viņam no kaut kā bija bail. No kā? Es nezinu, un domāju, ka viņš to vairs neatminēsies, tāpat kā es.
---
Mežs ir dīvaina vieta, sevišķi Vecmīlgrāvī, jo tur iespējams paslēpties un iestāstīt cilvēkiem lietas, kurām šamējie nekad mūžā, atrodoties citā vietā, nekad nenoticētu.
Līdzīgi bija ar Babuņu, manu vec-vecmāmiņu.
Mums klāt nāca kaķi un lapas, man bija kaut kāda pāri-galvai-velkama-cepure, un es mellu muti kāpu uz gliemežiem un rāvu pušu sliekas. Viņas atkal saauga un turpināja dzīvot.
Babuņa bija katole, uzdāvināja man Jēzu Kristu alumīnija ietvarā, ko man nozaga klasesbiedrs, stāstīja, ka Dievs ir dusmīgs, bet labs, atraugājās pie galda, lamājās, un neizlikās.
---
Vienu reizi [šķiet, tā atkal bija ziema, vai ziemas sākums] mamma atkal paņēma žileti un sāka draudēt. Sencis skatījās pa logu, un tur brauca vilciens.
---
Trīs reizes mūžā esmu redzējis, kā cilvēki ģībst. Vienu reizi – no karstuma, skautu nometnē, kad bija jāstāv ierindā, otru reizi - no asinsskatiem, universitātē, kad bij’ jāskatās, kā izskatās noskalpēta galva, trešo reizi – mūzikas skolā, ģenerālmēģinājuma laikā, laikam bezgaisa dēļ.
---
Secība nav svarīga.