Pašam savu asti celt
Mar. 20., 2016 | 08:08 am
Ierakstīts kaut kad sen-sen-sen, pie Ļenas, ar Andžiņa sintezatoru, kad čurāju biksās pie vecā Mortiis, no vienīgā apritē palaistā albuma (DIY); (toreiz vēl bija veikals "Maize" pie GC Vecrīgā) Šķiet, kādus 3 gab. no tirgoties atstātajiem četriem arī nopirka. Bija arī koncerttūre Saulkrastos, "Brīvo kedu saietā" (tur gan bija Vaarna-šturms), klubā "Depo" un Pasaku mājā "Undīne".
Nekad neaizmirsīšu, kā Haraldam Sīmanim "Undīnes" koncī aizdevu "sinķiku" (kas nebija mans, toties jau paspēts sačakarēt ar pedāļu slēgšanu klāt), jo viņam vajadzēja ērģeles. Ziniet, ko tas nozīmē neapbružātam jaunēklim, aizdot "sinķiku" Haraldam Sīmanim? Kopš tās reizes gan neesam tikušies, neesam čupojušies un par draugiem kļuvuši, un diezin vai viņš pats par to atceras. Mans tētis gan par to būtu lepns, nepaspēju gan pastāstīt, nesanāca laika.
https://soundcloud.com/user78100358
"Laiks ir foršs, tas nevar nesanākt, tā nevar būt par maz vai par daudz, ja vien tu pārlec sev pāri, nevis lēkā sev apkārt un tikai dirs, ka laika nav un "ko tad es"; vienkārši pasmel laiku tik, cik tev vajag," tā teica mans vectēvs. Vakar atradām laiku noskatīties latviešu filmu:
http://www.kinobize.lv/es-esmu-eit/
Ar Latvijas kino viss ir kārtībā. Iesaku ikvienam.
Kino "Bize" vispār man, kā mājās sēdētājam, "atvēra acis" - iedomājies, tu sēdi nelielā kinozālē, un ir tikai 3! cilvēki, ieskaitot tevi! Sajūta kā mājās, miegs nenāk, nav karsētās kukurūzas smaršas, nekam nedzirdēt domāto komentāru un čaukstināšanās, nav reklāmu (tikai 2-3 īsi, kodolīgi filmu apskati, uz kurām sagribas aiziet citreiz).
"Dažreiz ir tā, ka tu savu seju nespēj ieraudzīt spogulī. Tad vajag ķeblīti, lai pakāptos, jo esi par īsu. Bet aizvien savu seju spogulī tu neredzi, jo esi pakāpies uz ķeblīša. Tad tu esi par garu. Un tad tu uz tā ķeblīša apsēdies, padomā, lai galu galā saprastu, ka ķeblītis pamatā domāts sēdēšanai un, nostājies uz kājām, beidzot ieraugi sevi spogulī un nodomā: "Velns, vai tas tiešām esmu es?" Jā, tas esi tu, un tagad ej skaldīt malku, ja negribi nosalt kā vieglprātīga mauka ceļmalā."
Mana vectēva pasaules uztvere, iespējams, daudziem šķistu pazemojoša, nu, piemēram, cilvēkiem, kuri ir vai domājas esam radoši, dara, dara, bet nesanāk, un neiedomājas, ka vrb viņiem daudz labāk varētu sanākt kas cits. Nu, piemēram, man patīk spēlēt kokli un es pēkšņi iedomājos, ka varētu "izgriezt pogas" Laimai Jansonei. Man ir ambīcijas, krietni palielināts ego, un es jau iztēlojos sevi uz mirdzošas skatuves, tūkstošu priekšā. Man maksā miljonus, nē, miljardus, jo es daru to, kas pašam tīk, un patiesībā jau man nav jāiespringst, jo es to daru prieka pēc, un es daru, ko gribu, bet es esmu Radoša personība, ar mani nevar, zin' šā tā apieties, mani ir jāciena, par mani nedrīkst teikt, ka kaut kas bijis NE TĀ, citādi es uzreiz apvainošos un lauzīšu līgumu, un ko tik vēl ne...un, un, - un mans vectēvs sāktu smieties, tad paliktu ļoti nopietns un izliktos, ka zvana uz Sarķeni. "Tu zini, ka tev sanāk labas pankūkas?" Nu, jā... "Kad tu cep savas pankūkas, tu domā, vai tu cep tās labāk par kādu citu?" Nu, nē... "Nu tad cep savas pankūkas, un, kad spēlēsi kokli, iedomājies, ka cep pankūkas, velns parāvis!"
Mans vectēvs pats prata daudz ko darīt, tā teikt, cilvēks ar zelta rokām, viņam bija absolūtā dzirde, viņš prata klavieres, ermoņikas spēlēt, pagatavot slēpes, salabot da-jeb-ko, viņš izgatavoja tumbu un pastiprinātāju, kas ilgu laiku kalpoja kā lenšu magnetofona papildierīces, lai svētkos skanētu skaļi, un ko pats vēlāk izmanotoju, spēlējot elektrisko ģitāru. Viņš pildspalvas pats gatavoja, viņam vnk tas patika, jo vnk bija interesanti.
Nu gan jāiet darīt citi darbi - jāskalda malka, jācep pankūkas un jāspēlē kokle, bet gan jau vēl kādreiz pastāstīšu par vectēvu, vnk interesanti atcerēties un padalīties.
Nekad neaizmirsīšu, kā Haraldam Sīmanim "Undīnes" koncī aizdevu "sinķiku" (kas nebija mans, toties jau paspēts sačakarēt ar pedāļu slēgšanu klāt), jo viņam vajadzēja ērģeles. Ziniet, ko tas nozīmē neapbružātam jaunēklim, aizdot "sinķiku" Haraldam Sīmanim? Kopš tās reizes gan neesam tikušies, neesam čupojušies un par draugiem kļuvuši, un diezin vai viņš pats par to atceras. Mans tētis gan par to būtu lepns, nepaspēju gan pastāstīt, nesanāca laika.
https://soundcloud.com/user78100358
"Laiks ir foršs, tas nevar nesanākt, tā nevar būt par maz vai par daudz, ja vien tu pārlec sev pāri, nevis lēkā sev apkārt un tikai dirs, ka laika nav un "ko tad es"; vienkārši pasmel laiku tik, cik tev vajag," tā teica mans vectēvs. Vakar atradām laiku noskatīties latviešu filmu:
http://www.kinobize.lv/es-esmu-eit/
Ar Latvijas kino viss ir kārtībā. Iesaku ikvienam.
Kino "Bize" vispār man, kā mājās sēdētājam, "atvēra acis" - iedomājies, tu sēdi nelielā kinozālē, un ir tikai 3! cilvēki, ieskaitot tevi! Sajūta kā mājās, miegs nenāk, nav karsētās kukurūzas smaršas, nekam nedzirdēt domāto komentāru un čaukstināšanās, nav reklāmu (tikai 2-3 īsi, kodolīgi filmu apskati, uz kurām sagribas aiziet citreiz).
"Dažreiz ir tā, ka tu savu seju nespēj ieraudzīt spogulī. Tad vajag ķeblīti, lai pakāptos, jo esi par īsu. Bet aizvien savu seju spogulī tu neredzi, jo esi pakāpies uz ķeblīša. Tad tu esi par garu. Un tad tu uz tā ķeblīša apsēdies, padomā, lai galu galā saprastu, ka ķeblītis pamatā domāts sēdēšanai un, nostājies uz kājām, beidzot ieraugi sevi spogulī un nodomā: "Velns, vai tas tiešām esmu es?" Jā, tas esi tu, un tagad ej skaldīt malku, ja negribi nosalt kā vieglprātīga mauka ceļmalā."
Mana vectēva pasaules uztvere, iespējams, daudziem šķistu pazemojoša, nu, piemēram, cilvēkiem, kuri ir vai domājas esam radoši, dara, dara, bet nesanāk, un neiedomājas, ka vrb viņiem daudz labāk varētu sanākt kas cits. Nu, piemēram, man patīk spēlēt kokli un es pēkšņi iedomājos, ka varētu "izgriezt pogas" Laimai Jansonei. Man ir ambīcijas, krietni palielināts ego, un es jau iztēlojos sevi uz mirdzošas skatuves, tūkstošu priekšā. Man maksā miljonus, nē, miljardus, jo es daru to, kas pašam tīk, un patiesībā jau man nav jāiespringst, jo es to daru prieka pēc, un es daru, ko gribu, bet es esmu Radoša personība, ar mani nevar, zin' šā tā apieties, mani ir jāciena, par mani nedrīkst teikt, ka kaut kas bijis NE TĀ, citādi es uzreiz apvainošos un lauzīšu līgumu, un ko tik vēl ne...un, un, - un mans vectēvs sāktu smieties, tad paliktu ļoti nopietns un izliktos, ka zvana uz Sarķeni. "Tu zini, ka tev sanāk labas pankūkas?" Nu, jā... "Kad tu cep savas pankūkas, tu domā, vai tu cep tās labāk par kādu citu?" Nu, nē... "Nu tad cep savas pankūkas, un, kad spēlēsi kokli, iedomājies, ka cep pankūkas, velns parāvis!"
Mans vectēvs pats prata daudz ko darīt, tā teikt, cilvēks ar zelta rokām, viņam bija absolūtā dzirde, viņš prata klavieres, ermoņikas spēlēt, pagatavot slēpes, salabot da-jeb-ko, viņš izgatavoja tumbu un pastiprinātāju, kas ilgu laiku kalpoja kā lenšu magnetofona papildierīces, lai svētkos skanētu skaļi, un ko pats vēlāk izmanotoju, spēlējot elektrisko ģitāru. Viņš pildspalvas pats gatavoja, viņam vnk tas patika, jo vnk bija interesanti.
Nu gan jāiet darīt citi darbi - jāskalda malka, jācep pankūkas un jāspēlē kokle, bet gan jau vēl kādreiz pastāstīšu par vectēvu, vnk interesanti atcerēties un padalīties.