CIKLOPA KALEIDOSKOPS - 13. Maijs 2005

AIZMIEDZ, BĒRNIŅ, MANS

Raganiņa matus pin,
zem gultas palien mēnestiņš,
un slēpjas -
drīz modinās tevi viņš;
aizmiedz, bērniņ mans...

Lelle aci piemiedz tumsā,
durvis paver trollis klusām,
un smejas - drīz modinās tevi viņš;
aizmiedz, bērniņ mans...

(velns, aizmirsu pēdējo pantiņu)

"Es gribu viņus modināt. Viņi neaptver, ka ir miruši. Viņu nāve ir tikpat totāla kā kurlums un aklums. Tā ir agonija, ko es attēloju. Mana agonija, jā, un katra cilvēka agonija, kurš ir dzīvs". Antonēna Arto (Antonin Artaud) vārdi pēc esejas "Teātris un mēris" nolasīšanas Sorbonā, 1933.g. 6. aprīlī (eseja publiski izgāzās, skatītāji sāka smieties, svilpt, un , skaļi protestējot, atstāja zāli. Arto turpināja, līdz viņam pietrūka elpas un viņš sabruka uz grīdas.).

Barber S. Antonin Artaud. Blows And Bombs. - London, 1933, p. 21.