Un kā sokas Tev?
Maijs. 31., 2010 | 09:19 am
No:: vaarna
Vakar satikos ar sen neredzētu cilvēku, rezultāts - radošas iespējas uz nākotni un patīkami pavadīta pēcpusdiena.
Šīs nakts sapņi gan bija nelabi.
Pozitīvais moments - atkal sapņoju pilsētu, kurā nekad agrāk nav būts. Notika kaut kādi lieli koru/dziesmu svētki, visapkārt kūsāt kūsāja nakts dzīve un uzdzīve, gandrīz no ikviena nama atvērtiem logiem skanēja burvīgi koru dziedājumi, visās koncertzālēs - koncerti u.t.t.
Ne īpaši patīkamie momenti - sapņoju, ka skatos pa TV kaut kādu pēdējāko no pēdējākām daļām "Jēru klusēšanai", un tad ieradās mamma - teica, ka jāejot uz darbu [viņai]. Lūdza pavadīt. Negribīgi, bet gāju, ārā ziema, aukstums, pārgājām pāri milzīgam tiltam, kas ved pār upi, tad apstājāmies kkādu ielu stūrī, kur milzīgas kupenas un putenis. Teicu, ka man nu jāiet savās darīšanās [gribēju noskatīties filmu līdz galam, jo bija īpaši nežēlīga], mamma teica, ka palikšot, apēdīšot līdzpaņemtās sviestmaizes. Gāju atpakaļ pāri tiltam, no vienas puses priecīgs, no otras - uztraukums, ka kkas slikts nenotiek - viņa vnk sēdēja kupenā, un teica, ka neesot auksti. Esot jau otrpus upei, vēl sasmaidījāmies un samājāmies rokām [attālums bija tik liels, ka realitātē vaibstus nevarētu sazīmēt, bet sapnī tas bija viegli]. Viņai nez kāpēc bija dīvaina cepure galvā - kā kazakiem.
Devos mājās [?] turpināt skatīties filmu. Apkārt tas koru festivāls, nez kāpēc pēkšņi silts, vasara, nakts [kaut pirms tam bija diena, rīts]u.t.t. Kāpju augšā, eju pa kaut kādām jocīgām trepēm, terasēm, tur kkādi cilvēki, mazi bērni, visi baigi skatās uz mani, nevaru saprast, kāpēc ["Ko viņi te tusē, tik vēlu naktī?" neapmierināts iekšēji, bet laipns ārēji spiežos visiem garām]. Pie mana [?] dzīvokļa durvīm kādas piecas koristes, jau iet iekšā dzīvoklī, izbešos, ka nekāda filmas skatīšanās vairs nesanāks, bez tam man vajag čurāt, bet, protams, visa varza iet mazgāties, un man jāgaida. Besis.
Un tad seko pats nepatīkamākais - ieeju tualetē, paskatos spogulī, un ieraugu ka man seja netīra ar kaut ko melnu - it kā padomju laika zābaku smērs. Saidrs, kāpēc visi tā skatījās uz mani. Sāku mazgāt seju un rokas, bet praktiski neiespējami dabūt nost; rokas un seja - viss netīrs. Ņemu žileti un uzmanīgi sāku kasīt nost. Maz pamazām izdodas. Tad vienā brīdī aizmirstos, par kko aizdomājos, nejauši saspiežu saujā žileti un sagriežu plaukstu, pirkstus. Kaut kāds izmisums, sajaukts ar besi. Melnumi atkal uzrodas, un izveido tādu kā masku. Pamostos no pretīguma.
Šīs nakts sapņi gan bija nelabi.
Pozitīvais moments - atkal sapņoju pilsētu, kurā nekad agrāk nav būts. Notika kaut kādi lieli koru/dziesmu svētki, visapkārt kūsāt kūsāja nakts dzīve un uzdzīve, gandrīz no ikviena nama atvērtiem logiem skanēja burvīgi koru dziedājumi, visās koncertzālēs - koncerti u.t.t.
Ne īpaši patīkamie momenti - sapņoju, ka skatos pa TV kaut kādu pēdējāko no pēdējākām daļām "Jēru klusēšanai", un tad ieradās mamma - teica, ka jāejot uz darbu [viņai]. Lūdza pavadīt. Negribīgi, bet gāju, ārā ziema, aukstums, pārgājām pāri milzīgam tiltam, kas ved pār upi, tad apstājāmies kkādu ielu stūrī, kur milzīgas kupenas un putenis. Teicu, ka man nu jāiet savās darīšanās [gribēju noskatīties filmu līdz galam, jo bija īpaši nežēlīga], mamma teica, ka palikšot, apēdīšot līdzpaņemtās sviestmaizes. Gāju atpakaļ pāri tiltam, no vienas puses priecīgs, no otras - uztraukums, ka kkas slikts nenotiek - viņa vnk sēdēja kupenā, un teica, ka neesot auksti. Esot jau otrpus upei, vēl sasmaidījāmies un samājāmies rokām [attālums bija tik liels, ka realitātē vaibstus nevarētu sazīmēt, bet sapnī tas bija viegli]. Viņai nez kāpēc bija dīvaina cepure galvā - kā kazakiem.
Devos mājās [?] turpināt skatīties filmu. Apkārt tas koru festivāls, nez kāpēc pēkšņi silts, vasara, nakts [kaut pirms tam bija diena, rīts]u.t.t. Kāpju augšā, eju pa kaut kādām jocīgām trepēm, terasēm, tur kkādi cilvēki, mazi bērni, visi baigi skatās uz mani, nevaru saprast, kāpēc ["Ko viņi te tusē, tik vēlu naktī?" neapmierināts iekšēji, bet laipns ārēji spiežos visiem garām]. Pie mana [?] dzīvokļa durvīm kādas piecas koristes, jau iet iekšā dzīvoklī, izbešos, ka nekāda filmas skatīšanās vairs nesanāks, bez tam man vajag čurāt, bet, protams, visa varza iet mazgāties, un man jāgaida. Besis.
Un tad seko pats nepatīkamākais - ieeju tualetē, paskatos spogulī, un ieraugu ka man seja netīra ar kaut ko melnu - it kā padomju laika zābaku smērs. Saidrs, kāpēc visi tā skatījās uz mani. Sāku mazgāt seju un rokas, bet praktiski neiespējami dabūt nost; rokas un seja - viss netīrs. Ņemu žileti un uzmanīgi sāku kasīt nost. Maz pamazām izdodas. Tad vienā brīdī aizmirstos, par kko aizdomājos, nejauši saspiežu saujā žileti un sagriežu plaukstu, pirkstus. Kaut kāds izmisums, sajaukts ar besi. Melnumi atkal uzrodas, un izveido tādu kā masku. Pamostos no pretīguma.