dažreiz savās dzīvēs mēs izdarām pavisam nelōģiskas lietas, pavisam tādas, kādas mēs no sirds negribam darīt visu laiku.
vienmēr ir gribējies darīt kaut ko acumirklīgi. bet es tagad sēžu mājās pie kompīša un tūdaļ iešu čučāt. gļēvulīgi. varbūt. bet ir tik sasodīti stūlba sajūta- lūk iespēja, dari to, ko esi vēlējusies. bet negribās. es zinu, rīt gribēsies. bet šodien negribās. arī parīt droši vien atkal gribēsies. un es sev pārmetīšu neizmantotas iespējas. bet šodien nāk miegs. un par ārā līšanu nemaz domāt negribās.
bet varbūt vienkārši man vajadzētu nedzīvot ar vecākiem [ respektīvi mammu]? eh. ko es te mēģinu apmānīt?! gluži tāpat kā nav nepiemērotu laikapstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs, nav nepiemērotu apstākļu dzīvē, ir tikai negribēšana.
jā. un es gribu rīt aiziet uz kalniņu ar padirseņiem. bet rīt, ne šodien.
āj. es vienkārši nemāku izmantot iespējas. jap jap. tā viš i.
turklāt skatīties kaut kādas nožēlojamas krievu mūltenes un vēlāk arī amerikāņu kārtējo sekluma grāvēju the sweetest thing ir nožēlojami.
jā. jūtos nožēlojama. es labprāt tagad izietu ārā. bet ne uz Fonteinu. sniegā vārtīties. līdz slapjumam. varbūt. bet es palikšu mājās un iešu gulēt. ja pensionāri sēž un dzer tekilu, es esmu pensionāru vecvecāks no aizvēstures periōdiem.