viss pasaulē ir līdzsvarā laikam. bet varbūt tomēr nē? es, godīgi sakot, nezinu vairs.
nebūtu tās sīkās un jaukās lietas, kā piemēram, picas, kas drīzāk izskatās pēc lazanjām nekā picām, februāris būtu ierakstāms kalendārā kā murgu mēnesis.
sākot jau ar to, ka šajā īsajā mēnesī kāds idiōts ir paspējis iespraust pašā vidā ļoti besīgu dienu. stūlbie stūlbeņi! aplīmē sevi ar tām uzlīmēm! un tad vēl uztaisa par nacionālajiem svētkiem, bez maz vai! tā kā citās dienās nevarētu pateikt vārdus es Tevi mīlu! un vēl visādi izrādīt savu mīlu. vājprāts. un šie visi fantastiskie svētki liek man aizmirst labākās draudzenes dzimšanssvētkus. vienīgi es vairs nezinu vai to var saukt par labāko draudzeni. vai vispār mani var nosaukt tā? esmu neciešama.
vēl šī mēneša burvību varētu palielināt mans morālais stāvoklis. kāpēc? nu, ja būtu mani tagad kaut kad saticis, saprastu. es labprāt katram garāmgājējam uz ielas pieietu klāt un pateiktu, lai neviens šai pasaulē nav mūžīgs. un mēs neredzam cipariņus uz galvas, kā tai niklbek klipā.
vectēvs. bija. ekistēja. vienīgās atmiņas par viņu? - bēres.
ak! un vispār varot manīt [ lai arī kā es to cenšos noslēpt], ka ar mani viss nav labi, fuck!
un tad jūs brīnaties, ka es februāri par murgu dēvēju! ā. runājot par sapņošanu. gulēšana Otaņķos izraisa dīvainus sapņus. patiešām. Andris rādījās. Jelgavā. es tā kā no Liepājas Meinardiem pēkšņi pārlidoju uz Jelgavu. tur bija arī Justiņš manā sapnī. un vēl kaut kāda baigi labā draudzene man [ kas nepateikšu. tā sajūta vienīgi bija.] blakām bija. un tad sāka spēlēt kaut kādu neriktīgu spēli. karoče, mani paņēma aiz rokas kaut kāds Andra draugs [ atkal sajūta - tjip es 100% zinu, ka tā tas ir] un kaut kur ved. sākumā man tāds izmisums- kas notiek? un tad tai vešanas laikā viņš pasaka, ka viņam mani ir kaut kur jāpaslēpj no manas komandas biedra. mana komanda ir mana draudzene [ to es tā saprotu]. mēs tur kaut ko runājam. tad nonākam līdz kaut kādai daudzstāvenei, kur pagalms tāds nu kā kkādas nomales daudzstāvenes pagalms. to čali tagad pasauc kaut kāda sieviete. a viņai blakus kkāds puika. izrādās, ka šamā viņa māte un blakus - viņa brālis. šis uziet augšā, atstādams mani tur apstulbušu. es izdomāju iet atpakaļ. turpat satieku draudzeni. viņa mani mierina [ kāpēc?]. nonākam līdz daudzstāvenes stūrim. tur atrodam zīmīti atstātu. izlasu. tur rakstīts kaut kas ar to, ka viņam mamma neļauj iet. [ kās? kāpēc?]es paņemu un turpat apsēžos. ā. un man ir telefōnā kaut kāda jaunākā Ērgļa dziesma [tā esmu es?!]. turpinājumā garām iet valodīgais čalis manas skolas absolvents. šis taisa man blakus esošās durvis ciet [ no kurienes tur durvis? laukā? ]. un es atrodos tādā kā istabā. tas čalis tās durvis aiztaisa. un es viņam saku - iedod man tikai striķi, jo citādi ārā netikšu - kā nekā daļa kājas aiz durvīm. [ wtf! kā var aiztaisīt durvis tā, ka kāja varētu būt ievērta, bet netraumējot kāju] viņš arī iedod. un tad laikam es pamodos.
manas smadzenes ir samaltas gaļasmašīnā, izvārītas un tad izceptas visticamāk. citādāk es šito nespēju izskaidrot.