| pēdējie domu graudi |  |
mani trakie biedrīši | |
kalendārs | |
reiz sensenos laikos | |
|
|
|
|
|
neinteresantā lietas būtība. - 8. Aprīlis 2011
|
|
8. Aprīlis 2011
|
|
|||||
|
man, kā orālai caurejai, reizēm vajadzētu paklusēt. iemācīties klusēt. nepateikt visu, kam gribās nākt ārā. neuzspiest savu viedokli. bļin! un es taču neesmu pasaules glābējs, man nav jābūt atbildēm uz visiem jautājumiem. es taču biju iemācījusies pateikt - es nezinu. kur tas ir palicis?! turklāt mani nepamet sajūta, ka ir tik daudzas lietas, ko pasaku, kas traumē citus, kas iedzen kompleksos. un vai viss, ko saku, nav tikai tāpēc, lai parādītu, ka man ir viedoklis. mūžīgais viedoklis. turklāt šo viedokli dabū uzklausīt tikai tie, kuri mani pieņem tādu un šitādu [es vismaz tā ceru]. pārējie par to nemaz nezina. eh. liekas vispār, ka atbraucot mājās es sāku runāt par šīm lietām. Jelgavā es esmu pilnīgi kas cits. tas ir normāli? un, sasodīts, kāpēc mēs liekam ciest tieši tiem pašiem tuvākajiem?! arī saruna šodien ar tēvu. tās divas puses. gribās palīdzēt. bet varbūt nevajag. es taču tur nekā nevaru darīt. un pasaules glābējs, varonis jau es arī neesmu. jā. un laikam jānovērtē to, kas man ir dots. un nav ko te nīdēt par to, kā nav. saņemies, mīļā, you can do it! un, jā. man patika  kastite_man teiktais. varbūt patiešām vajadzētu vairāk komunicēt ar Viņu arī domās. kaut vai sākot ar rītu un brokastīm (:eh. nu es ķeršos klāt! |
|||||
| pēdējie domu graudi | |
mani trakie biedrīši | |
kalendārs | |
reiz sensenos laikos | |
|
|
|
|