ak, jūs pozitīvie cilvēki!
vajadzētu jūs satikt biežāk vai kā. bet nu jūs man liekat smaidīt. lai arī cik es teiktu, ka mīlestība ir noplicinātākais vārds ever, jūsu mīlīgums liek smaidīt. un varbūt ļaut sirdī iezagties sajūtai, ka reiz arī ar mani viss būs kārtībā. un vai tad šobrīd nav? tik vien tā brēka, kā temperatūras vēlme izsvilināt manas miesas, kaulu sāpes un neliela vientulības sajūta, kuru es pati esmu radījusi. varbūt būtu pēdējais brīdis beigt nīdēt par to, kā nav, un sākt priecāties par to, kas ir? un gaidīt pavasari. gan laukā, kas jau tūdaļ vien būs pilnā sparā, gan varbūt arī sirdī. cik patiesībā jokaini būtu atkal sastapt sevi ar pavasari sirdī. es noteikti nepazītu sevi...
bet nav ko sapņot, jūtos nedaudz labāk. jāsāk kaut ko darīt skolas labā.