es tūdaļ izklausīšos briesmīgi. es jau to jūtu. es atzīstos - esmu nīkulis. bet man sasodīti sāk pietrūkt tās iemīlēšanās sajūtas. man pietrūkst to visu neaprakstāmo darbību, ko cilvēks spēj izdarīt tikai esot ar rozā brillēm. bļin. man ir apnicis būt vienai. [un beidzot es to pateicu skaļi] un es jau vienkārši jūtu, cik tūdaļ te visi apkārt būs samīlējušies viens otrā, bet es te atkal varēšu klīst apkārt pa šīs nožēlojamās pilsēteles ielām un mēģināt sevi visu nodot kaut kam, kas novērstu domas no tiem loveriem apkārt. sasodīts! šis pavasaris solās būt mokošs.
un jā. vakar ēst arī nebija jēgas - tas viss ļoti jauki vakar pa nakti iznāca ārā. un es jūtos slima šodien. bet neviens, kuru vēlētos redzēt šeit tagad, neatnāks līdz manīm. jo tas jau nav iespējams.
vispār kaut kāds debils dienas iesākums. kurš teicis, ka šogad man pavasaris nebūs ar lielām rozā brillēm? un kuru es te tagad atkal mānu - šis pavasaris izskatās būs tāds pats, kā visi iepriekšējie - jauki ziedošs, spēku dodošs, vientulīgs nedaudz, bet kuru gan tas interesē.
es taču perfekti māku dzīvot savu dzīvi arī esot viena pati. perfekti - vai tas nav jauki?