neciešu to sievieti sevī. vienu brīdi esmu gatava stiept pekas pret sauli un teikt, ka nekam nav jēgas, pēc minūtes manī atgriežas vecais labais cīnītājs, bet te atkal gribās visus sūtīt uz blakus istabiņu.
vispār laikam manī ir nāvīgs pavasara trūkums organismā. ļoti ļoti vajaga. šī ziema ir bijusi mokošākā manas dzīves laikā. pat nav spēka raudāt.
un visu laiku tiek pasviestas idejas, ko darīt, bet es tak saprotu, ka tas nekam neder šobrīd. man ir vajadzīgs pavasaris! lai varētu atkal, smaidot par negulētām naktīm, izdarīt visu un vēl mazliet. kur tu esi pavasari!?