izrādās, ka es kaut ko jēdzu arī krievu mēlē.
un man ir uznākusi kaut kāda apmātība ar dziesmām. vecām, protams. kā vecāko priekšā varu stādīt dziesmu no mammas laikiem. bet es viņu arī zinu! un kad mazie pionierīši vai oktōbrēni šito dzied, gribās tā pasmaidīt. nezinu kāpē. tais laikos jau nedzīvoju (piedzimšana jau neskaitās), bet šķiet tad viss bija jaukāk, lai gan ideolōģija un tās radītā nospiestība noteikti man ļoti besītu. tāpatās kā kalt galvā tos kongresus. eh. labāk laikam jau gan ir šai čakaru pilnajā valstī. kaut gan tās vienmēr smaidošās meitenītes kleitiņās un pionieru dūdas pārlieku īsos sarafančikos (vienmēr man gribējies to iebāzt sejā tiem murmuļiem, kuri saka: kad mēs augām, tad tā ģērbties nevarēja). bet katrā ziņā dziesma, kuras piedziedājumā visi laimīgām sejām dzied
Пусть всегда будет солнце,
Пусть всегда будет небо,
Пусть всегда будет мама,
Пусть всегда буду я.
liek man pasmaidīt.
kā otro varu minēt aizraušanos ar veciem hītiem no R.Gobziņa daiļrades. it sevišķi tās pārveidotās dziesmas, like man saujā benzīns un bīstams dzīvnieks. dīvaini.
un treškārt ir vispār vecā mūzika. tas, ka es visu laiku jau staroju par vecajām dziesmām, kuras ir saucamas par mūziku, tas ir normāli. bet, kad es tagad kkādus šīzō latviešus sāku klausīties, tas sāk šķist aizdomīgi.
eh. katrā ziņā man ir apnicis tas zpd. nesaprotu, kāpēc piekritu ar to klasesbiedrīti taisīt kopā. totāli netīk neko darīt. bet tas jau ir cits stāsts.

mājā sāk smaržot pēc mammas ceptajām kartupeļu pankūkām. mm...
skan kkāds live ar all over you. jauka dziesmiņa.
un man ir tik sasodīti daudz šovakar jāmācās. biolōģija ar savu k/d par endokrīno sistēmu (diži vairāk par šo gudro nosaukumu es nezinu), literatūra ar modernisma virzieniem un pazīmēm un angļu val. un vēl tas zpd kaut kad jāraksta.
ļoti ļoti negribu!
nu re. dziesmiņa nomainījās. tagad jau smashing pumpikins today.
un es nekontrolēju, ko saku. besī ārā jau nāk nemanot ārā. jupī jupī jēj. un tas viss runājot ar kkādiem Grobiņas bērniem sanāk saprast.
i hate 5 days in week! vai tas par kaut ko liecina?
ā. un vēl es labprāt kādam aizrakstītu atkal kādu vēstuli, uzsāktu skype sarunu (diemžēl dzīva šobrīd nav iespējama), bet es saprotu, ka tas jau būtu uzmācīgi. plusā mani noteikti pārprastu. kaut gan man vienkārši patīk persōnība. es zinu, ar mani tā ir - ļoti bieži esmu kādu laiku apsēsta ar kādu no draudziņiem. nu tā, ka ļoti gribās vienkārši ne par ko runāties. un tā nu es sevi noturu. reizēm ir tā trakā vēlme, bet es sevi mēģinu apstādināt. dīvaini, ne? ar draugiem jau var runāt, kad gribās. [re kā. jauna dziesma - dave matthews band crash into me] njā. bet man laikam ir paveicies ar draugu izvēli - mēdzu izvēlēties tieši tos, kuriem ar meitenēm tādas kā visai atvērtas un draudzīgas attiecības nav vēlamas. jupī jupī jēj!
eh. tim ti rim tim! jāiet pankūkās! mm.