plīst pa līmēm

izrādās, ka es kaut ko jēdzu arī krievu mēlē.
un man ir uznākusi kaut kāda apmātība ar dziesmām. vecām, protams. kā vecāko priekšā varu stādīt dziesmu no mammas laikiem. bet es viņu arī zinu! un kad mazie pionierīši vai oktōbrēni šito dzied, gribās tā pasmaidīt. nezinu kāpē. tais laikos jau nedzīvoju (piedzimšana jau neskaitās), bet šķiet tad viss bija jaukāk, lai gan ideolōģija un tās radītā nospiestība noteikti man ļoti besītu. tāpatās kā kalt galvā tos kongresus. eh. labāk laikam jau gan ir šai čakaru pilnajā valstī. kaut gan tās vienmēr smaidošās meitenītes kleitiņās un pionieru dūdas pārlieku īsos sarafančikos (vienmēr man gribējies to iebāzt sejā tiem murmuļiem, kuri saka: kad mēs augām, tad tā ģērbties nevarēja). bet katrā ziņā dziesma, kuras piedziedājumā visi laimīgām sejām dzied
Пусть всегда будет солнце,
Пусть всегда будет небо,
Пусть всегда будет мама,
Пусть всегда буду я.
liek man pasmaidīt.
kā otro varu minēt aizraušanos ar veciem hītiem no R.Gobziņa daiļrades. it sevišķi tās pārveidotās dziesmas, like man saujā benzīns un bīstams dzīvnieks. dīvaini.
un treškārt ir vispār vecā mūzika. tas, ka es visu laiku jau staroju par vecajām dziesmām, kuras ir saucamas par mūziku, tas ir normāli. bet, kad es tagad kkādus šīzō latviešus sāku klausīties, tas sāk šķist aizdomīgi.
eh. katrā ziņā man ir apnicis tas zpd. nesaprotu, kāpēc piekritu ar to klasesbiedrīti taisīt kopā. totāli netīk neko darīt. bet tas jau ir cits stāsts.

Mūzika nsrd kabinets