atkal viena diena manā dzīvītē iet uz beigām.
njā.
dažāda tā diena.
tik sasodīti bail par Gēbeli-šo jauko un mīļo melanhōliķi. bail par viņu Jelgavā. vai viņš spēs izturēt?
un Rīga ir iedomīga.piedodiet.bet viņi, atbraucot uz t.s. provinci, uzvedas vienkārši briesmīgi. fui.
un vispār esmu nosalusi.
bet baraka bija feina (:
tagad gribu gulēt. tā pusstunda no rīta, kuru zaudēju pēc Gēbelīša zvana, liek man to manīt. un nemaz nav tik agrs. un Gēbelītim vajadzēja palīdzēt.
eh. arlabunakti?!

nu es sapratu kamdēļ vakar biju tik šausmīgi uzvilkta un braucu visiem virsā. (:
un man besī tā mazā princesīte - nepatīk dzīvot pie mātes - jāiet dzīvot pie tēva, vairs nepatīk pie tēva dzīvot - jāmeklē vieta, kur citur dzīvot. bāc! cik bieži man nav tā, ka besī arā dažādas lietiņas mājās!bet tāpēc jau es nesaku, ka man vajag tagad iet dzīvot pie tēva (par šo radījumu man arī ir ko teikt.atļaušos teikt, ka nevisai labs tas sakāmais). un vecāki viņai pēc stabulītes danco!besī.
bet citādi visādi man ir labi. dzīve ir skaista! un spēks ir bumbās! (: