|
Septembris 18., 2006
reilijareilija | 15:43 Dažkārt sanāk aizmirsties un sākt muļķīgi pieķerties. Taču cītīgi no tā sevi tīru. Man ir ar ko salīdzināt. [Pat ja jautājums nebija adresēts man :)] Laikā, kad biju kādam šausmonīgi pieķērusies, es absolūti neprogresēju. Katram manam solim bija nepieciešams Viņa vērtīgais apstiprinājums. Es biju atkarīga no Viņa komplimentu un kritikas kokteiļa. Un tad es atķēros. Un sāku augt. Kāpt kalnā. Visās jomās. Es pati sāku pieņēmt lēmumus un pati uzņēmos atbildību. Mēs katrs esam šajā pasaulē nācis viens. Un vieni esam aizejot. Visas Lielās lietas ir Vienas. Dievs. Saule. Māte. Tādēļ negribās būt mazai. Vismaz man. Vairs nē.
|
Reply
|
|
|
Sviesta Ciba |