Rīti universitātē ir klusi un tīkami, jau stundu sēžu mīkstajā dīvāniņā un baudu tādu klusumu + mieru, kāds dzīvoklī man sagaidāms tikai, ja pārējās mājokļa iemītnieces devušās prom.

*Tikko uz katedru zvanīja Skulte un ziņoja, ka kavēsies. Pirms manis ir vēl viena meitene. Uh. Šorīt gan tas mani īpaši nesatrauc, turklāt no šīs lēdijas jau tas bija gaidāms galu galā.

Šī filma bija mana tikšanās ar netipisko. Tik interesanta un negaidīta interpretācija. Filma par skaistumu. Par to kā mēs redzam un kā neredzam lietas, cilvēkus, pasauli kopumā. Skaistums ir relatīvs, tas ir abstrakts. Itin viss ir diezgan abstrakts, jo ilgāk prāto,jo abstraktāks.

Emocijas, pārdomas un prieks, ka vēl ir šādas filmas.