Es laikam nezinu vai neatceros, kā ir, kad sitas sirds kāda konkrēta zvana (cilvēka) rezultātā.
Atnāks piparkūkas topošais draugs un jau atkal ir tās izjūtas, kad ir skumji,vientuļi un gribas pazust.
Šovakar diezgan daudz dzēruša Viestura skype. Un es nesaprotu kāpēc es turpinu ar viņu sarakstīties. Mazliet biedējoši, bet nevaru pārtraukt.
Šodien mammai nejauši pateicu, ka mans maks ir ļoti nonēsāts un viņa man nopireka jaunu, rīt ar gunu atsūtīs.
Mamma - ir labi apzināties, ka ir kaut kas tik mīļš pasaulē.
Manas izjūtas reizēm liek man pašai nosodījumā un rūpēs saraukt uzacis.
Bet es vēlos prom. Diemžēl ne pie viņa. Tur visa par daudz. Ak.