Jau kārtējo reizi visi burti sajukuši un jāspiež backspace neskaitāmas reizes. Meitene radina sevi pie sakārtotības. Šobrīd gan man pietiktu ar pakārtotību vien. Neliels juceklis un nekonegribasdarīt garastāvoklis. Varbūt vajag vīnu, bet varbūt alkohols jebkādos daudzumos ir labāk jau nu nē. Bet melleņu karstvīns skaneēja daudzsološi, lai arī netika ieteikts man. Man tika tēja ''Amēlijā'' un aukstums pamatīgs, kas bija jaukāk kā to uzrakstīju nupat. Tas jau laikam arī būs tas vainīgais, tas cēlonis, tam, ka man tagad sāp kakls, klusa mūzika ir par skaļu un viss sāp, nekā oriģināla, tikai rudens iesnklepusgalvassāpes. Gribu sestdienu atpakaļ, atdodiet man sestdienu, mazie neredzamie likteņa vīriņi ( vai sieviņas arī?). Rīt atkal jāiet cauri tai alejai, jāsēž aukstās auditorijās un jātraucē sev mācības, cenšoties uzturēt pļāpīgu noskaņu, reizēm tas ir vienīgais,kas mani tur satur kopā. Tagad, lai ''uzlabotu'' sev garastāvokli vēl vairāk, iešu kaut ko savilkt kopā. p.s. Es tomēr negribu vīru,bērnus un sakņu dārziņu. Ir labi tā, kā ir..