09:42 - Tik spēcīga ir vēlēšanās...
Nedaudz baisi. nevaru saprast, vai tikai cenšos sevi pārliecināt, ka viņu mīlu, jo tā būtu vieglāk...
Pēc draudzenes kāzām vispār biju izsista no līdzsvara. Es nespēju aizmirst, cik labi tur bija bez viņa, cik labi tur bija ar citiem, es jutos tik brīva.
Un tad vēl Pagātne sāk nedaudz kāpt uz papēžiem. Dīvaini, ka tomēr ir jūtas, kas saglabājas pat tad, ja pāri gājuši gadi... un tas traucē turēties pie tagadnes... Tik spēcīga ir vēlme, lai Pagātne būtu laimīga un atrastu sev īsto, lai nelūkotos manos draugos un neskatītu visus manus albumus, nelasītu manu dienasgrāmatu, nemeklētu manu jauno dzīvi... Es tādos brīžos patiešām nezinu, ko domāt.
Lūdzu tikai Dievu, lai viņš sūta Pagātnei mīlestību (līdzīgi kā man; joprojam ceru, ka ir vērts vēlēties tādu mīlestību, kā man), lai ir iemesls aizlīmēt to kasti par Pagātnes stāstiem, akmeņiem ar mūsu vārdiem, mūsu fotogrāfijām, lai ir iemesls uzrakstīt uz kastes zvērestu, ka nekad mūžā to vairs neatvēršu.
Zvēru, zvēru...
Un vēl zvēru iemest viņa stikla sirdi atpakaļ jūrā, lai tā izskalojas jaunai mīlestībai!
Zvēru, zvēru...
Es tikai vēlos mīlēt to, kas man ir blakus..