13:21 - sapņu upes..
Tā neaizmirstamā sajūta, kad no rīta pusmiegā ir vēlme atkal iekrist pilnīgā miegā un ļaut savai zemapziņai turpināt sapni. Pussapnis jau analizē, pussapnis jau atkārto vēlreiz un vēlreiz vienu kadru un bieži nespēj turpināt, jo atzīst savu nespēju, jo neredz vēlamajā jēgu un apbrīnu, jo nesaprot, kā varēja nokļūt šādā sapnī. Pamosties ir grūti un pat nevēlami. Mani pussapņi bieži ir iestrēgšana pēdējā ainā, kura izmisīgi cenšas turpināties un atgriežas, un atgriežas, meklējot pēdējo mirkli, kuru neiztraucēja pusmiega izpratne/atklāsme, ka tas ir TIKAI sapnis...
Viņš mani beidzot noskūpstīja, kaut arī tas bija sapnī. Dīvaini, tieši četras dienas pēc tam, kad esmu no viņa atteikusies (esmu atlaidusi viņu no savām vēlmēm); viņš sāk ierasties manos sapņos, lai manī modinātu šaubas par lēmumu.