14:42
Muni man vairs nepalīdz... ne tā, kā pirms 4 gadiem... es varēju aizvērt acis un sekot viņas gājienam pāri neredzamajam tiltam, sajust gaisa strāvojumu no netāli lidojošā vanaga, sajust sauli un ielaist sevī lejā esošo tuksneša smilšu krāsu... blakus plūstošā zilā upe, klintis, ala. Brīdis, kad Muni saplūst ar straumi un viņu skalo uz jūru. bet tagad vairs nespēju tur atgriezties... es nespēju sarunāties un radīt dialogu ar Krka. šķita, ka ir tikai jānogaida, ka ir jānobriest, ka ir jāpiedzīvo kaut kas vairāk, lai spētu radīt, bet man šķiet, ka sāku visu zaudēt un drīz apstāšos pie nekā... esmu pārstājusi radīt, esmu ieciklējusies realitātē.
Joprojām Signe skrien pa mežu... es negribu, lai viņa izdzīvo, jo es tā nav pasaka.
Joprojām Guna ieklausās trokšņos aiz sienas un nespēj pieklauvēt pie kaimiņu durvīm.
Es nespēju. es tikai elpinu savus personāžus, lai tie nenomirtu, bet šķiet, ka tie nevēlas atdzīvoties, jo nespēju viņiem veltīt tik daudz uzmanības.
galvenais ir dzirdēt īsto melodiju...
http://www.youtube.com/watch?v=e2Ma4BvM
Lai gan uz visu var skatīties arī savādāk... nebiju to pamanījusi, jo tumšais nomāc to labo, kas bija:
http://www.youtube.com/watch?v=IdXngAB8