![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
16:26
Kāpēc cilvēki vienmēr ir sajūsmā par tumšāko - par izturīgām un sīkstām būtnēm, par skarbiem vīriešiem, kas dara savu, par aukstām sievietēm, kas panāk savu, kas rīkojas pēc savām iegribām?! vienmēr būt stiprākai par citiem... es bieži domāju, ka esmu laba, ka nespētu nodarīt pāri, bet... nesen atkal atgriezās tumšās domas, kas apgalvoja: ja kāds nodarīs man vai man tuvam cilvēkam pāri, es nešauboties spētu viņu iznīcināt... sadurt... Jā, tieši saduršana mani domās vilina! Tas ir ļoti ciešs kontakts ar upuri, ar viņa asinīm, sāpēm.
Pie labā turēties. Domas nav darbi...
Gribētos nedaudz vieglāk slīdēt pa dzīves straumi. Gribētos nedaudz vairāk paļauties uz drošo laivu, kurā sēžu... bet nē... es cenšos visu kontrolēt, paredzēt, analizēt. Šķiet, ka esmu kļuvusi daudz sautīgāka nekā agrāk, esmu kļuvusi daudz lielāka aprēķinātāja.. ja agrāk - Kas man par to būs?! - teicu kā joku, tad tagad patiešām domāju: Kāds man no tā labums, ko es iegūšu?!
Vai tā būtu dzīves skola? Visu nomērīt...
Ziemeļmeita. Es gribētu, lai kāds mani tā sauc! Esmu bāla, klusa, auksta pret svešiem!
Izvairos no aukstā, krāsojot silti rudus matus, smaidot un mīlot tos, kuri to pelnījuši...