(no subject)
Jun. 24th, 2008 | 10:25 pm
brīžos, kad gribas aizbēgt no visa prom tālu tālu, kad vairs negribās neko dzirdēt, redzēt, just. brīžos, kad ķermenis izdomā ieslēgt autopilotu un tu jūties tā kā atrastos citā dimensijā neviss šajā, ko ierobežo mūsu visums. tādos brīžos ir tik labi, ka atrodas draugi, kas atgriež tevi realitātē, uzklausa un nomierina. paldies viņiem par to. es tiešām nezinu, kur es atrastos un kas ar mani būtu noticis, ja blakus nebūtu šo cilvēciņu. Paldies!