vo vo...jābeidz teikt, ka nevari...taču ļoti labi saprotu kā tas ir...un vajag ļauties tai nevarēšanas izjūtai...tā lidz galam...un tad viņa pāriet ;)
un ja tu tiešām būtu dzīvojusi saskaņā ar sevi un to kā tev nolikts dzīvot, tad diezin vai nāktu tāds izmisums...no patiesības...no īstās būtības neizbēgt...un nav vērts tērēt dzīvi bēgot...labāk mesties tajā vājprātā iekšā un piebeigt līdz galam...atbrīvoties...tas ir ļoti grūti...bet tas ir jādara, ja gribas dzīvot dzīvi saskaņā ar dabu, Dievu...
P.S manā dzismu topā iekļuvusi Matchbox 20 "Unwell" :) arī ļoti iet pie sirds