|
|
Monday, October 27th, 2008
|
6:25p
Man vienmēr šķita, ka Tu esi tas cilvēks, kas mani nekad nesāpinātu. Es jutu Tevi sev cieši klāt. Es jutu Tevi vienmēr - tajās reizēs, kad naktī Tu skūpstīji man pieri un pat tad, kad Tu biji kilometru attālumā.
Bet tagad viss, ko es redzu ir saplīsusī vīna glāze un mani asiņojošie pirksti.
Tu mani šajā vientuļajās rudens dienās esi atstājis pavisam vienu. ar saplēstu sirdi un nepiepildītiem sapņiem. Acis ir tik tukšas, ka tālāk vairs nevar. Man nav kur sprukt. Vai Tu to saproti?
man apnicis iet pa tām ielām, kurās mēs bijām laimīgi. Man apnicis stāvēt pie sarkanās gaismas luksafora un nejust Tavus skūpstus. Man apnicis ir sēdēt savā gultā un gaidīt, kad, dienai beidzoties, Tu atnāksi mājās, lai mani mīļi apskautu.
Man apnicis un es gribu iet tālāk. Tāpēc vīna glāze, no kuras Tu dzēri, ir saplīsusi. un asinis uz maniem pirkstiem iezīmē sāpīgo aiziešanu.
jo man ir apnicis Tevi gaidīt tur, kur Tu vairs nekad nenāksi.
(2 comments |comment on this)
|
|
|
|